Viņa negribēja vēl pacelt acis. Vēl ne. Vēl viņa nebija gatava. Cietie oļi spiedās ceļgalos, pūta vējš, un viņa juta smaržu, ceļa smaržu. Tas tik sen nāca sapņos un sauca.
Viņa juta, kā viņš redz viņas šaubas. Viņas mazās, sapītās šaubas un arī to, kas aiz. Kur viņa neticēja.
“Skolotāj, man bail.”
“Skolotāj, es negribu tevi pamest.”
Viņa sajuta viņa plaukstu uz pakauša. Vēsu, stingru.
“Skolotāj, man liekas, ka es esmu vāja. Man liekas, ka neesmu iemācījusies nekā.”
“Skolotāj… ”
Skolotājs klusēja, un viņa dzirdēja, kā pašas vārdi atbalsojas dziļumā, savādām dziestošām atbalsīm, atstājot tikai vienu, skaidru. Un viņa nevarēja to nedzirdēt, izlikties vēl tālāk nedzirdam. Tā plēsa viņu, tā bija gatava piedzimt, un vairs nevarēja gaidīt tumšajā pirmstapšanas naktī. Nē, viņa vairs necietīs šīs mūžīgās dzemdību sāpes.
Viņa pacēla acis.
Skolotāja acīs bija mīlestība, tik liela, ka viņa raudāja. Asaras plūda un plūda, vieglas un gaišas, un aizskaloja visu, ko viņa vēl turēja, ko bija krājusi, tik sen, no stundas uz stundu, tik rūpīgi un ilgi. Viņa atdeva to zemei un debesīm, un Skolotāja mīlestībai. Un savējai. Savai jaunajai, jaundzimušajai. Mīlestībai.
Skolotājs pieskārās viņas pierei un uzvilka tajā zīmi. Zīmi, ko viņa pazina, atbrīvojošo zīmi.
Un viņa saprata – ka saprot. Viņa saprot ceļa valodu.
Un ka zina tam atbildēt.
—
Skolotājs nolūkojās, kā meitene aiziet. Viņas staltais, vieglais stāvs. Arī viņa acis bija miklas.
Katrā sākumā ir kas sāpīgs. Un viņš to svētīja.
