Prinči baltajos zirgos un liktenīgās sievietes, dvīņuliesmas un otrās dvēseles puses – bieži šķiet, ka partnerattiecības ir tā attiecību sfēra, kurai tiek uzlikts visvairāk projekciju – sapņu, ideālu, priekšstatu, gan sociāli, gan individuāli. Kas ir patiesa mīlestība, kāds ir sievietes un vīrieša attiecību harmonijas etalons? Meklējumi šajā iekšējā laukā ir nebeidzami cauri tradīcijām un gadsimtiem. Liela daļa no šī procesa saistāma ar arhetipisku pretspēku savienošanās tiecību, alķīmisko jaunradi, kas iespējama tikai šajā sievišķi-vīrišākajā satikšanās mistērijā. Tomēr šaurākā, psiholoģiskā nozīmē liela daļa no bieži pārmērīgā fokusa šai dzīves sfērai rodas no neizbēgamā fakta, ka partnerattiecības (tāpat kā to neveidošanās) sākas no citām – mūsu pirmajām attiecībām dzīvē. Attiecībām, kas rada pamatu visām citām mijiedarbībām mūsu dzīvē. Cilvēks ir kontaktā esoša būtne, mums ir nepieciešams būt saistītiem ar kādu dziļā, tuvā kopībā. Izauguši no vecāku klēpja, mēs ejam tālāk, meklējot dziļo tuvību citur. Un jebkuras pieaugušā vecumā veidotas attiecības ar otru, neizbēgami izgaismo mūsu attiecības ar saviem vecākiem gan to resursos, gan iztrūkumos vistiešākajā veidā. Tas, kas nav dabūts kādreiz, tiek prasīts tagad. Tas, kas ir bijis kādreiz, formē to, kas veidojas te, starp mums, vīrieti un sievieti. Attiecībās mēs to izspēlējām dažādi: gan neapzināti, automatizēti iemiesojot pieredzi, kas caur piemēru uzņemta bērnībā, gan caur pretstāvi – veidojot atšķirīgu platformu savā un partnera telpā, apzināti citādu, kāda tā bijusi savā pamatģimenē. Tomēr abās šajās it kā pretējās kustībās nākas atzīt nebrīvību, un pazemīgi pieņemt, ka sistēmas, no kurām mēs nākam, mūs veido, un patiesi brīva radīšana, dziļa izmaiņa neapzinātajos modeļos iespējama tikai caur dziļu izmaiņu darbu sevī.
Vienlaikus tieši partnerattiecības pieaugušam cilvēkam nes vislielāko transformācijas potenciālu. Nekas neatver cilvēku pret viņa paša resursiem un traumām tik instensīvi un spēcīgi kā dziļs, intīms kontakts ar pretējo dzimumu. Tieši partneris vienmēr iznesīs un atspoguļos slēptākos, grūtāk sevī pieņemamos aspektus vai spēs izgaismot tādus resursus, par kuriem nav bijis ne jausmas. Lai gan līdzīga dinamika notiek caur bērniem – arī bērni vienmēr izpauž vecāku nepārstrādo emociju, jūtu materiālu vai ar savu esību rada jaunu pieeju iekšējam vecāku potneciālam – mijiedarbībā ar partneri pastāv vienlīdzības princips, tajā sevis atspoguļošana ir daudz tiešāka un bieži – izaicinošāka. Tā kā ar partneri mūs nevieno asinssaites, to pamatā ir brīvas gribas akts, izvēle. Es, un tikai es pats esmu izvēlējies sev šādu partneri, ar kuru piedzīvoju šo pieredzi. Es esmu izvēlējusies šo vīrieti par savu bērnu tēvu vai šo sievieti – par savu bērnu māti. Partnerattiecības ietver lielāku izvēles brīvību caur iespēju attiecības pārtraukt. No vecākiem nav iespējams izšķirties, tāpat kā no bērniem. No vīra vai sievas – ir. Citu mammu vai tēvu (vismaz fiziskā nozīmē) reti kāds mērķtiecīgi meklē, bet īstā partnera meklējums bieži var būt nebeidzams visas dzīves garumā. Un tā mēs turpinām meklēt. Caur grābekļu dejām vai dziļu godīgumu pret sevi, soli pa solim šai ceļā mēs ejam tuvāk sev.
[fragments no raksta žurnālā “Taka”]
