Holodinamika

Jaunrade un holodinamika. Paralēles

Vēl ilgi pirms iepazīšanās ar holodinamiku, mani ļoti saistīja iekšējo tēlu jautājumi. Man patīk rakstīt; un mīļākā mana daiļrades forma bija pašizdomāta īsproza, skices — ‘tēlu stāsti’, kā es tos nodēvēju. Tie bija stāsti, ko stāstīja, kuros sevi izpauda mani iekšējie tēli — gan vīrišķi, gan sievišķi, gan nobrieduši, gan salīdzinoši disbalansēti. Stāstus es īpaši nepubliskoju, ar atsevišķiem izņēmumiem, jo vienmēr jutu, ka tie gluži nav saucami par daiļradi, bet drīzāk — par sevis izpēti vai pašterapiju. Daudzi no tēliem, kad aktualizējušies, bija mani pavadoņi ikdienā, es jutu viņu tuvumu, balsi, pat fiziskas kustības, ko varēju izpaust caur savu ķermeni. Es tos necentos analizēt vai skaidrot, bet fiksējot tēlu radītās atklāsmes rakstiski, vienmēr jutu kādu īpašu piepildījumu. Daudzi stāsti palika neuzrakstīti, man pietika ar to noskatīšanos sevī, lai integrētu to nesto vēsti.

Ir vēl viens moments rakstīšanā, ko sapratu tikai vēlāk, saskaroties ar holodinamiku — man vienmēr bija svarīgi daiļrades izpausmē (izteikti — dzejoļos) nonākt līdz pozitīvam jautājuma izvērsumam, pat ja tajā paustas sāpes un pārdzīvojums — proti, līdz transformācijai. Tikai tad jutu, ka tas ir pabeigts un atlaižams — gluži kā holodains, kas caur procesu ir nobriedis un pārveidjies, padarot noslēguma enerģiju augšupejošu, iedvesmojošu.

Tiesa, šai dzīves periodā, kā teiktu psihoanalītiķi, virzošais motīvs, ļoti iespējams, bija sublimācija, kompensācija — es maz izpaudos ārēji un vairāk dzīvoju iekšējā, savu tēlu pasaulē. Kad dzīve pamazām sāka kļūt interesantāka, tēlu aktualitāte zuda, lai gan vienmēr tos jutu kā resursu. Un tad negaidīti tēlu tēma atgriezās pie manis jaunā formā — caur holodinamiku. Es piedzīvoju, cik spēcīgs sevis pārveides un dziedināšanas instruments tēli var būt. Te pārliecinājos arī par to, cik svarīga ir grupa (joprojām uzskatu, ka visspēcīgākie holodinamikas procesi noris grupā), tās atbalsts un mīlestības lauks, kā arī vēršanās pie vertikāles — Augstākā Potenciāla, jo bez tā viegli iespējams pazust zemapziņas raibajā ņirboņā, tā arī neko īpašu sevī neizmainot. Lai gan tas, protams, ir individuāli.

Bieži, vadot vai vērojot kādu holodinamikas procesu, ir tik skaisti redzēt, kā ceļinieks atklāj savas iekšējās pasaules skaistumu. Jā, arī tumsu, ēnas un šausmas — bet arī skaistumu, gaismu un bezgalību. Un man šķiet, ka šajā brīdī katrs jūtas kā mākslinieks… kā patiesas dailes radītājs, jaunatklājējs, dalītājs. Savas iekšējās, neizsmeļamās dailes, par ko viņš, iespējams, nav pat nojautis… Un nav pat jāraksta, jāzīmē, jāveido — šis skaistums jau ir manī, un es to radu ik brīdi, ar katru savu elpu, ar katru savu soli, caur to izgaismojot arī pasauli sev apkārt.

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *