Holodinamika Jaunrade

par pūralādi

Cik daudz ir sāpju. Par to, kā bērnībā lācīti atņēma. Un nebija mammai laika. Un vecmāmiņai bij sava lāde, ko viņa atstāja, atstāja visu, un daudz tur bij smaga. Tāda briesmīgi smaga lāde. Un kur nu vēl vectēvam! Ar šautenēm tām, norūsējušām… Tik nest un nest. Un lādēt, lādēt lādi, ka viņa ir. Vai, ja gudrāk, tad cilāt, purināt, spodrināt, mainīt. Kārtu pa kārtai, rūpīgi, rūpēs, un nekad tam nav gala, nav dibena lādei, nav. Vienmēr tur atrodas kaut kas – jauns, vai drīzāk jau vecs, tik vecs, vecs un smags…

Un nakts ir gudra, un smejas. Tu nevarēsi, tā smejas… Tu piedzimi te. Tu paņēmi. Viņa ir tava. Nes!

Vai dzirdi! Dzirdi!

Es esmu tava! Nes!

Vai dzirdi!

Es nebūšu tā!

Paldies tev, tumsa. Paldies tev. Paldies, ka tu esi.

Es iešu citur. Es iešu… Jā!

Mans ceļš ir dzelteniem ķieģeļiem, varbūt — vai ziliem, viņš ir manām pēdām, katrai pēdai no svara. Viņš ir zeltains kā vasks, un saulē kūst medainām lāsēm, un smaržo pēc bitēm, un smiekliem, un tevis…

Es redzu gaismu. Es redzu gaismu tev acīs. Un viņai nav svara…

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *