raganas raksti IV

“No kurienes tik daudz… tik daudz naida?” “Pirmās ir sāpes, naids nāk pēc tam. Lielas sāpes, ko neviens nav auklējis, līdz tās sāk iestāties pašas pret sevi. Naidam var dot mērķi, kamēr sāpēm ne – un tad tas kļūst par plostu, kurā patverties no sāpju […]

Read more

raganas raksti III

“Es gaidīju tevi, meit. Piesēdi.” Brūnās, grumbotās plaukstas lobīja pupas. Raža šogad nebija bijusi laba, daļa pākstu bija pelējušas, daļa – tārpu saēstas. Pirksti nesteidzīgi vēra vaļā mizu vāceles, vienu pēc otras sadalot derīgajā un liekajā. Lai gan kas bija lieks? – viss reiz atgriežas […]

Read more

raganas raksti II

Viņas acīs dzalkstīja tumšas, klusas sāpes. “Tu un Tev līdzīgie… Cik maz jūs redzat no pasaules. Pasaule jums ir tikai lieta, ko pakļaut. Padarīt saprotamu, nošķeļot lieko. Jūs nedzirdat, kā putns vītero kokā, ja vien tas nav medījums. Jūs gribat iekarot pat jūru un debesis, […]

Read more

pilna Māras istabiņa

Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena šūnas vienā asinsritē… Tagad vēl tuvāk, vienā vētrā, vienā orkānā. Un nav, pie kā pieturēties. […]

Read more

rudenim

lai tikpat viegla ir mana roka kā Dievam palaižot lapu no koka kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta lai paliktu pagātne nepiesieta cik drosmīgi koša nodzeltē kļava viņai nav bail no kailuma sava pēc tumšām naktīm vienmēr aust rīti neparedzami miglā tīti es esmu […]

Read more

raganas raksti I

“Skolotāj,” viņa čukstēja. Sīkie rūnu raksti, izkaisīti uz putekļainā klona, nenesa atbildes, ko parasti viņa tajos lasīja. Visuma pērles, kas parasti tik viegli un raiti salasījās jēgpilnās krellēs, nevērās viņas pirkstos, viņas prātā, viņas sirdī. Kaut kas bija iziris, pārveidojies, mainījis balsi, un viņa to […]

Read more

Es tevi ne(ie)redzu

“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”. “Tu esi varonis/-e,” es saku […]

Read more

Dažādas mīlestības

Bieži teic, ka Mīlestība ir kā zieds, kas jākopj un jālolo, lai tā plauktu un smaržotu. Kā karaliska roze, kas zied vislabākajā, aprušinātajā un bagātinātajā augsnē. Un tikai uzmanības rūpīgā klātbūtne ļauj tai Būt, izpausties pilnībā. Bet dažreiz man šķiet, ka Mīlestība ir kā nezāle. […]

Read more

piedzimtdrosme

Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā kaut kas ir lielāks par šo mazo, īso dzīvi, par šo sīko, trauslo ķermeni, par […]

Read more