Izvēlēties sevi

Tēma skan manī jau kādu laiku, bet ilgi domāju, kā rakstīt par to, lai nebūtu klišejiski. Daudz runāta, cilāta, pārdota, dažādās mērcēs un iepakojumos. Mani personīgi visai stipri kaitina Instagram tipa padomi ala ”galvenais būt laimīgai” un “sevi jāliek pirmajā vietā”. Redzu to kā šablonismu, aiz kura slēpjas neprasme dzīvot, būt mijiedarībā ar pasauli tās mainībā, neviennozīmībā, ne-melnbaltumā. Vai arī sistēmiski augšējo dinamiku – “man neviens nav vajadzīgs, es pati tikšu galā (bez jums, mamma un tēti)”. Šablonā nav risinājuma, kustības. Tā ir maska, kas kustību sastindzina.

Katram mums ir savas automātiskās dinamikas. Kādam centrētība uz sevi ir dabiskāka, kādam – svešāka, kāda nu gadījusies astroloģiskā karte, karma un/vai bērnības pieredze. Es drīzāk esmu no otrajiem. Tomēr pamazām, gadiem ejot, sevis izvēles tēma manā dzīvē sāka ieņemt arvien vairāk vietas. Viņa .. sāka augt. Bija periods, kad “gribēju” izvēlēties sevi, bet nespēju. Un par to jutu vainas sajūtu, pašpārmetumus, bezpalīdzību. Kā tā – citi var, bet es ne? Kāpēc man tik smags liktenis? Un vispār.. es taču esmu radīta beznosacījuma kalpošanai. Stāvi pie ratiem, sieviete 🙂

Bet kaut kas ir mainījies, un turpina mainīties – un šodien apmēram šādi ir mani mezglupunkti:

– “Верно”. Darīt labu sev ne vienmēr nozīmē darīt patīkamu. Tas nozīmē darīt “pareizi”, dziļākajā tā nozīmē. Atbilstoši. Skaisti, kad pareizais un patīkamais saskan – un tam noteikti jābūt atvēlētai gana daudz vietai (sevišķi sievišķā) dzīvē. Bet tas var būt arī par pārvarēšanu un piepūli. Par uzdrīkstēšanos, kas ir grūta. Par skumjām, kas pavada vienu vai citu, dziļākajā būtībā – pareizu izvēli. Darīt labu sev, maksājot “pilnu cenu”. Nedarot apzināti pāri otram, bet arī izturot savas izvēles sekas. Tā ir mana “nē” cena pret otra “jā”;

– Līdzsvars. Es protu just ne tikai sevi, bet arī telpu. Es apzinos savas sasaistes, es redzu, kā “sīki mazi šūpulīši, visi līdzi līgojās”. Es redzu, kā mana kustība ietekmē apkārtni, un izturos pret to apzināti un cieņpilni. Tai pat laikā… skat. iepriekšējo punktu; 🙂

– Mainība. Izvēlēties sevi – tas ir nepārtraukts, pārtopošs process. Ko šobrīd vēlas mans ķermenis? Kāda mana rīcība šajā gadījumā būtu saskanīga? Kas ir tie vārdi, ko es vēlos paust šajā sarunā? Es vados pēc iekšējām vērtībām, bet arī to es daru, katru no situācijām izsverot atsevišķi. Šajā reizē iet spēlēt furbolu ar bērniem būs visharmoniskākais notikums manai un mūsu mijiedarbībai. Citā brīdī – es ieslēgšu viņiem multenes un pati ieiešu vannā, jo tas ir tas, pēc kā ilgojos tieši šobrīd, par visu vairāk… Un es spēšu mainīt šīs izvēles, katru brīdi, elastīgi, nepiespiesti;

-Ieradumi. Daudzas neveselīgās “skudru takas” ir iestaigātas, daudzi neironu ceļi ir jau “iedomāti” tā, ka atkārtošanās kļūst automātiska. Es gribu citādi, bet … atkal aizeju turpat. Kādam izmaiņu iniciācijai palīdz afirmācijas, kādam – disciplīna. Man palīdz koncentrēšanās uz dziļāku plūsmu. To, kura nes īstajā virzienā. Ja es tai iedodu vietu, virsslānis mainās vieglāk, reizēm cīņa atkrīt vispār. Reizēm – tas atkal atgriežas vecajās sliedēs, bet varu sev nepārmest, jo dziļumā… es zinu, kur man vajag, un šo ceļu varu atrast ikreiz no jauna;

-Saiknes un kopība. Mijiedarbība iedvesmo. Iedvesmo mijiedarbība ar tiem, kas arī seko sev, tādā vai citādā veidā. Tas ir kā kopējs vilnis, kam var pievienoties, un tas nes mūs kopā. Nevar paļauties tikai uz to, jo kopējais vilnis reiz noplok, un ja man nav prasmju peldēt pašai, es varu justies pazudusi. Bet ja es atpazīstu viļļnus un protu uz tiem sērfot, es spēšu šo prasmi izmantot gan savā, gan kopējā labā;

-Vienkāršība. Tas, ka es sāku vairāk sekot sev, nenozīmē, ka tas jādara citiem. Pat, ja man ļoti gribas palīdzēt, padot roku. Pat, ja es tik labi redzu “to baļķi”. Tas neattiecas uz mani. Es esmu tā, kas izpauž SAVU dzīvi, un man nav jāapliecinās, šī ceļa pareizību pierādot citiem;

– Līdzjūtība un maigums pret sevi. Man var nesanākt. Es varu atkrist atpakaļ. Tāpēc es neesmu slikts cilvēks, tāpēc es neesmu neveiksminiece. Kā Karen Drucker dziesmā: “Es iešu tikai tik ātri, cik mana lēnākā daļa jūtīsies droši”. Es drīkstu iet tā, kā man ir labi. Visādi;

– Dievs. Es varu kļūdīties. Es nezinu visu. Bet ir Kāds, kurš zina. Es varu to sadzirdēt, dziļi sevī, kad noliecu galvu un nomierinu savu iekšējo balsu cīņu. Tad tas kļūst skaidrs un vienkāršs. Es zinu, es redzu caur Tavām acīm sevī. Lai Tavs prāts notiek. Es būšu rokas, kas to veic un kājas, kas iet – to, savu ceļu.

You may also like...

Atbildēt

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.