Viss šeit ir manis radīts. Te, manā telpā, manā dzīves valstībā, viss ir izaudzis no manis pašas. No manis un mantojuma, ko nesu – gan viegla, gan smaga. Un neviens nekad nevar iebrist manā dārzā, lai ko izbradātu, ja vien es pati to neesmu gribējusi. Un neviens nevar mani iepriecēt un uzziedināt, ja es neesmu to atļāvusi. Tā ir mana atbildība, visa. Un tu neesi vainīgs, ka es tagad raudu. Es gribēju raudāt, un tu devi tam vārtus. Tik vienkārši tas ir.
Tikai… kurš ir tas es? Kurš vienmēr lien pa priekšu? Kurš vienmēr kaut ko grib, un priekš kam? Kaut kam ir jābūt aiz viņa, es saku un kad esmu nogurusi no cīņas, redzu acu atspulgā tavā to gaismu, kas mūs vieno zem daudzajiem skaļajiem bērniem, kas vienmēr tik lieli jūtas. To kluso gaismu, kas skan.
Ne-es-ošo…
***
un nevēli šodien man visu gaišo
es šodien visu tumšāko gribu
to tumšo un karsto, kas ņudz un elso
to pazemi melno un aizzvaigžņu telpu
to dzīvību versmi, kas nepieradināma
to nāvi, kas atņemot atdara dzīvi
un jā, es zinu, ka tev tur ir bailes
tai tukšumā krist bez drošības virves
kur nav nekā ko mēs zinājām labi
kur pazūs it viss un arī mēs abi
man arī ir bailes, un kas to lai zina
kā visu Dievs Sevī to ietilpina…
bet vairāk es pus-dzīva nevarēšu
un ceru, ka nekad arī negribēšu