tuvums

Kur sākas un beidzas mūsu esības? Pasauļu robežas kļūst plānas kā zīdpapīrs un es jūtu tavas dvēseles elpu, tepat blakus, tik biedējoši tuvu ir tava sirds, tik maiga un silta. Un neko nevar noslēpt, es esmu kaila, un vēl vairāk, kā būtu dzīvojusi tumsā un pirmo reizi ieraudzījusi Sauli, tik biedējoši spožu, nolemta tiekties pēc Tavas gaismas un nespējīga izturēt Tavu spozmi. Un dziļāk, pazemē, sīkiem, pulsējošiem pavedieniem saaužas mūsu saknes, kaut kur dziļumā, mēs nevarēsim izbēgt kopībai, mēs esam saistīti, tās čukst, tu nespēsi aizbēgt no tās upes, kura mūs nes vienotā vilnī. Ko tu sargā, tā smejas, es redzu tevi uz delnas, atmet savu mazumu, un kļūsi liela, redzi, tu neesi viena un nevari būt. Uz jūru, uz jūru… un tālāk, bezgalīgā ritā.

Tu esi mīlēta. Tu mīlēta esi. Tu nevarētu būt te, ja būtu nemīlēta… Dzīvība ir mīlestība. Mīlestība – dzīvība.

Turi mani, kad man būs bail. Turi mani stipri. Lai tad, kad viena pēc otras nokritīs manas maskas, tavas sirds apskāvienā es noticētu, ka drīkst tā… Drīkst.

***

iemāci mani šķirties
iemāci mani mirt
iemāci vētrā
bez aira irt
iemāci gludā olī
jūru redzēt
paņemt pilni
ko mirklis dod
un necerēt
necik
tālumā tavu
tuvumu just
salā
savā siltumā kust
aiz sāpju nē
tavu jā dzirdēt
iemāci man
zināt
un neko
ar to
neiesākt

Vārds un forma

Nosaucot vārdā, rodas forma tai netveramajai vibrācijai, kas strāvo telpā. Vārds ienes skaidrību un vienlaikus sastindzina, apstādina dzīvo kustību un liek reducēt notiekošo līdz naratīvam. Vienlaikus, tas dod iespēju nepazust Lielajā Bezrobežīgajā, sevi identificēt kā Es, kas piedzīvo. Ļoti reti, bet ir, kad vārdi paplašina telpu, radot iespēju apjaust jaunu, nepieredzētu dimensiju, citu esošā pieredzi. Tas ir brīnums, kurā saskaras izpaustās un neizpaustās pasaules.