dvēseles dziedināšana

Showing: 1 - 3 of 3 RESULTS

Es tevi ne(ie)redzu

“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.

“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”

“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”

“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.

Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.

***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.

Kas vada procesu?

Tehniski holodinamikas procesam ir vadītājs – holodinamikas meistars; tomēr faktiskais procesa vadītājs ir Ceļinieks pats vai, vēl precīzāk – Ceļinieka Pilnais Potenciāls, Augstākais Es.

Kāpēc tas ir tik svarīgi?

Neviens, pat visspēcīgākajām ekstrasensorajām spējām apveltītais gudrais nespēj sniegt tik vērtīgu informāciju, kādu katrs cilvēks spēj sniegt pats sev.

Jo tā būs tieši tā informācja, kas vajadzīga šobrīd.
Jo tā nāks tieši tādā formā, kādā spēju to apjēgt.
Jo tā būs atbilde, kas atvērs durvis uz pasauli, ko radu es pati.

Kā mēdz teikt – ir daudz cilvēku, kas sniedz padomus, bet maz tādu, kas prot palīdzēt. Jo palīdzēt lielākoties nozīmē klusēt un klausīties, būt līdzās, atbalstīt un ticēt – padomu, informācijas došanu samazinot līdz minimumam vai izslēdzot vispār. Jā, reizēm arī konfrontēt un izaicināt, bet nekad – uzspiest savu patiesību.
Ceļš, ko parāda cits cilvēks, pat labāko nodomu vadīts, var aizvest garām mērķim.

Problēma, ar ko bieži nākas saskarties – ka mēs esam aizmirsuši, kā sadzirdēt šo iekšējo balsi, kas zina atbildes uz visiem mūsu jautājumiem un zaudējuši paļāvību tai iekšējai vadībai, kas varētu mūs izvest uz Gaismas ceļiem. Daudz vieglāk ir atrast gatavas atbildes, klausīties ļaudīs, kas jau attīrījuši savu kanālu un dzīvo Gaismas un Mīlestības apziņā. Arī tas ir vajadzīgs. Un tomēr es esmu pārliecināta, ka mūsu uzdevums ir atrast pašiem savu ceļu pie Universālā zināšanu avota, kas mīt mūsos. Iestaigāt to ar savām kājām, iedzīvināt ar savu sirdi. Tehniku, kas palīdz nostiprināt saikni ar Avotu ir daudz, un holodinamika ir viena no tām… galvenais ir – iet.

Jaunrade un holodinamika. Paralēles

Vēl ilgi pirms iepazīšanās ar holodinamiku, mani ļoti saistīja iekšējo tēlu jautājumi. Man patīk rakstīt; un mīļākā mana daiļrades forma bija pašizdomāta īsproza, skices – ‘tēlu stāsti’, kā es tos nodēvēju. Tie bija stāsti, ko stāstīja, kuros sevi izpauda mani iekšējie tēli – gan vīrišķi, gan sievišķi, gan nobrieduši, gan salīdzinoši disbalansēti. Stāstus es īpaši nepubliskoju, ar atsevišķiem izņēmumiem, jo vienmēr jutu, ka tie gluži nav saucami par daiļradi, bet drīzāk – par sevis izpēti vai pašterapiju. Daudzi no tēliem, kad aktualizējušies, bija mani pavadoņi ikdienā, es jutu viņu tuvumu, balsi, pat fiziskas kustības, ko varēju izpaust caur savu ķermeni. Es tos necentos analizēt vai skaidrot, bet fiksējot tēlu radītās atklāsmes rakstiski, vienmēr jutu kādu īpašu piepildījumu. Daudzi stāsti palika neuzrakstīti, man pietika ar to noskatīšanos sevī, lai integrētu to nesto vēsti.

Ir vēl viens moments rakstīšanā, ko sapratu tikai vēlāk, saskaroties ar holodinamiku – man vienmēr bija svarīgi daiļrades izpausmē (izteikti – dzejoļos) nonākt līdz pozitīvam jautājuma izvērsumam, pat ja tajā paustas sāpes un pārdzīvojums – proti, līdz transformācijai. Tikai tad jutu, ka tas ir pabeigts un atlaižams – gluži kā holodains, kas caur procesu ir nobriedis un pārveidjies, padarot noslēguma enerģiju augšupejošu, iedvesmojošu.

Tiesa, šai dzīves periodā, kā teiktu psihoanalītiķi, virzošais motīvs, ļoti iespējams, bija sublimācija, kompensācija – es maz izpaudos ārēji un vairāk dzīvoju iekšējā, savu tēlu pasaulē. Kad dzīve pamazām sāka kļūt interesantāka, tēlu aktualitāte zuda, lai gan vienmēr tos jutu kā resursu. Un tad negaidīti tēlu tēma atgriezās pie manis jaunā formā – caur holodinamiku. Es piedzīvoju, cik spēcīgs sevis pārveides un dziedināšanas instruments tēli var būt. Te pārliecinājos arī par to, cik svarīga ir grupa (joprojām uzskatu, ka visspēcīgākie holodinamikas procesi noris grupā), tās atbalsts un mīlestības lauks, kā arī vēršanās pie vertikāles – Augstākā Potenciāla, jo bez tā viegli iespējams pazust zemapziņas raibajā ņirboņā, tā arī neko īpašu sevī neizmainot. Lai gan tas, protams, ir individuāli.

Bieži, vadot vai vērojot kādu holodinamikas procesu, ir tik skaisti redzēt, kā ceļinieks atklāj savas iekšējās pasaules skaistumu. Jā, arī tumsu, ēnas un šausmas – bet arī skaistumu, gaismu un bezgalību. Un man šķiet, ka šajā brīdī katrs jūtas kā mākslinieks… kā patiesas dailes radītājs, jaunatklājējs, dalītājs. Savas iekšējās, neizsmeļamās dailes, par ko viņš, iespējams, nav pat nojautis… Un nav pat jāraksta, jāzīmē, jāveido – šis skaistums jau ir manī, un es to radu ik brīdi, ar katru savu elpu, ar katru savu soli, caur to izgaismojot arī pasauli sev apkārt.