Es tevi ne(ie)redzu

“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.

“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”

“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”

“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.

Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.

***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.

Atplaukt

Kā cilvēciskas būtnes mēs veidojamies uzmanībā. Vecāku mīlošo acu uzmanībā. Tā ir saule, kas liek mums plaukt, augt, attīstīties, lai ietu pasaulē un droši to izpētītu, apgūtu, radītu sevi tajā. Bet mūsu vecāki nekad nav ideālas, maigi sildošas saules. Varbūt saule bijusi karsta un dedzinoša, un nekas nav varējis plaukt no tā, ko sevī esmu nesusi, un visi resursi tērēti cīņā par izdzīvošanu. Varbūt tā bijusi auksta ziemeļu saule, kuras staros es esmu pieradusi dzīvot saldama, kaut iekšēji esmu maigs dienvidu zieds…
Lai gan fiziskā vecāku klātbūtne ir svarīga, tā nav izšķiroša. Ja vecāki ir ļoti aizņemti ar savas vai no dzimtas priekštečiem pārņemtas sāpes auklēšanu, viņos būs ļoti maz vietas priekš bērna, pat atrodoties blakus divdesmit četras stundas diennaktī. Vecākiem ir savi procesi, iekšēji un ārēji, kas liegs tiem iedot tik un tā, kā gribas bērnam. Un pat, ja vecākos būs pietiekami daudz brīvības iekšējā telpā, gan emocionālu, gan fizisku resursu, neierobežota pārpilnība beidzas ar brīdi, kad mēs pametam mātes miesas. Te mēs saskaramies ar nepietiekamību, un tieši caur to pieaugam.

Tādēļ caur izvietojumiem mēs nelabojam vecākus, bet gan audzinām sevi mazo, lai pārstātu gaidīt to izsapņoto sauli, kas nekad vairs neuzleks. Mācoties gūt resursus tur, kur tie ir pieejami tagad. Lolojot sevi. Pamanot, ka ir daudz labu acu, kas spēj dot man mīlestības uzmanības siltumu tādai, kā esmu. Vienkārši tāpat, neprasot un nevērtējot – kā Saule dod.

“Paskatos Saulītē
Kā savā māmiņā…”

Lauka kustība

Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās izvietojumu metode. Tā saucamā “aizvietotāja uztvere” – spēja sajust jūtas, pārdzīvojumus, dvēseles stāvokļus cilvēka vietā, kuru es nepazīstu un par kuru man nav informācijas, vienkārši izvietojuma laikā atļaujot šai pieredzei “sevī ienākt”, apliecina, ka pastāv kāds informatīvais nesējs ārpus mūsu cilvēciskās, individuālās identifikācijas.
Morfoģenētiskais Lauks, Zinošais Lauks, energoinformatīvais Lauks, vienkārši Lauks – tas tiek saukts dažādi. Lauks (sistēmfenomenoloģiskajā izpratnē) nav tas pats kas kolektīvā zemapziņa (jungiāniskā izpratnē). Es lielā mērā pieslienos Jeļenas Veselago traktējumam, ka Lauks ir lielums, kas nes visu cilvēcisko pieredžu spektru. Mēs katrs kā indivīds esam Lauku nesoši, iemiesojoši Lauka fragmenti. Caur Lauku mēs esam saistīti, līdzīgi kā elpojot viens otram līdzās, mēs kļūstam saistīti savstarpēja skābekļa-ogļskābās gāzes un daudzu citu savienojumu apmaiņā. Laukam ir viena galvenā kustība, mērķis: izstumto padarīt iekļautu, neredzamo – redzamu. Lauks vienmēr aizņem visu sev pieejamo apjomu, tai skaitā mūsos kā individuālu cilvēcisko pieredzi piedzīvojošās būtnēs. Tieši šīs kustības dēļ mēs paaudžu paaudzēs atkārtojam vienus un tos pašus scenārijus – līdz kamēr izstumtais kļūs iekļauts, atraidītais – pieņemts. To apzinoties, šķiet naivi gribēt sevi attīrīt, harmonizēt “līdz pilnības līmenim”. Lauks ir stihisks, tam ir svešs cilvēciskās laimes jēdziens, tādas abstrakcijas kā dzīves misija, mērķi un materiālā labklājība. Lauks ir kā jūra, nevadāms, bet vienlaikus noteiktu likumību vadīts. Un mēs katrs varam apgūt spēju kuģot šajā jūrā, apgūstot tā vējus, paisumus un bēgumus, atsakoties to vadīt un valdīt, bet iemācoties to pazīt. Tāpat mēs katrs varam iemācīties lasīt Lauku – tam nav nepieciešamas īpašas, ekstrasensoras spējas. Drīzāk, tam nepieciešama pazemība, ne-zināšana un iekšējs Tukšums. Atļauja notikt kustībai – pirmām kārtām sevī, drosme nebremzēt to, kas kustas, iekustas, mostas. Viss dzīvais atrodas kustībā. Kustībā, kas saista mūs smalkā savstarpējās saistības tīklā. Kā latviešu tautasdziesmā:

“Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad es vienu pašūpoju
Visi līdzi līgojās.”

Būt pirmajam

Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā varēts būt iepriekš – viens vai kopā, ātrāks vai lēnāks, taisnākiem pleciem, vieglākā solī, plašākā telpā. Atļāvis to, ko tuvie, mīļie, par tevi gādājušie, nav varējuši vai mācējuši sev atļaut.
Tu esi mazliet nodevējs.
Biedējoši. Spert soli šai jaunajā vietā, kur tevi nepavada. Vai pavada tā, ne pārāk vēlīgi, un varbūt pat ar atteikumu būt par tavējo, tuvo – turp, kurp tu dodies. Katra saikne, lai cik mokoši satīta, samudžināta, elpu žņaudzoša, ir dzīva un pulsējoša – lai cik savādi, bet tā ir Mīlestības saite. Dzīvības stīga, kas sāp saraujama.
Un tikai ar dziļu bijību pret to, kas tevi barojis, tu vari ļaut sev aiziet. Redzot, ka sīkās skrambas sadzīst, kā sīkās tērces var izžūt, bet jūra – ne. Jūtot, kā tikai aizejot uz priekšu, tu vari būt patiesi kopā. Uz priekšu aug avots, prom no iztekas. Uz dzīvības jūru, kas saista mūs uz mūžiem un aiz.
Dun, pazemē dun. Un tu saproti, ka nekad neesi bijis un nebūsi pirmais.
Lielā jūras čūska iekož sev astē. Ir sācies jauns loks.
Tik vien.