raganasraksti XIX
Ragana pamodās agri, pirms saules lēkta. Rīts bija dzidrs, un zāle mirdzēja viegli sirma, pirmās salnas skarta. Tas būs šodien, čukstēja raksti. Viņš ieradīsies šodien. Laiva jau tuvojas krastam. — […]
Ragana pamodās agri, pirms saules lēkta. Rīts bija dzidrs, un zāle mirdzēja viegli sirma, pirmās salnas skarta. Tas būs šodien, čukstēja raksti. Viņš ieradīsies šodien. Laiva jau tuvojas krastam. — […]
“Kam raganai vīrieti?” “Tu jautā man vai mums?” “Kā atbildēsi.” “Kā kurai. Kā – kad.” Taka bija šaura un pusaizaugusi. Ragana gāja soli priekšā; koku lapotnes meta mainīgas ēnas uz
raganasraksti XVIII Read More »
Šorīt gaišs smaržoja saldi. Saldeni, svešādi. Viņa pagriezās, vilnis iesitās sejā, sašūpjot telpu. “Ziemeļu ragana.” Balss skanēja zema, magnētiska. Vīrietis smaidīja, nopētot viņas seju un augumu; skatiens bija ciešs, nekautrīgs,
raganasraksti XVII Read More »
Telēns, kuru ragana bija atnākusi apraudzīt, izskatījās mundrs. Tas iemāvās un sāka zīst viņas pirkstus, kamēr otra roka ātri iztaustīja vēderu un pārbaudīja brūnās, vēlīgās acis. Dzīvība pulsēja labi. “Saki,
“Kādēļ tu man palīdzi?” Runa bija lauzīta un neskaidra, bet ragana saprata teikto. Karavīra roka, satvērusi stiegraino delnas locītavu, drebēja. Ar saudzīgu, bet stingru kustību viņa to atbrīvoja. “Es nepalīdzu
Sieviešu aplis stāvēja ciešs, kailajiem pleciem saskaroties. Dunēja bungas, ugunskurs sita gaisā sarkanas liesmu mēles, pluinītas vējā. Viņa stāvēja apļa vidū kaila, dreboša. Reiba galva, un pēc gavētajām diennaktīm ķermenis
Kuģis attālinājās, pamazām saplūstot ar horizontu. Sīkā, zeltainā stīga vibrēja; tā bija viņa balss skaņa, kurā tā skanēja, viņa smarža, kas vēl virmoja tepat, viņas matos, viņa lūpu pieskāriens kaklam.
raganasraksti XIII Read More »
“Mums būs bērns. Meita.” Viņš sastinga puspagriezienā. Viņa sēdēja, atspiedusies pret koka stumbru un skatījās tālumā. Augums bija savākts, sejas izteiksme – rāma. Kā šodienas gaiss. Bez vēja pūsmas. “Ne
“Saki, vai ragana var dabūt jebkuru vīrieti, ko iekāro?” Atspiedies uz saliektas delnas, viņš lūkojās lejup viņas saules apspīdētajā sejā. Pirksti spēlējās ar tumsnējo, cieto matu šķipsnu; mazas sviedru lāsītes
“Vai ragana nevar būt cilvēks?” Jautājums nodzinkstēja dzestrajā gaisā un kādu brīdi karājās tajā bez atbildes. Vecā gāja straujā solī, soļi zem sasalušās zāles viegli švīkstēja. Nokrekšķējusi elpas garaini, viņa