“Saki, vai ragana var dabūt jebkuru vīrieti, ko iekāro?”
Atspiedies uz saliektas delnas, viņš lūkojās lejup viņas saules apspīdētajā sejā. Pirksti spēlējās ar tumsnējo, cieto matu šķipsnu; mazas sviedru lāsītes spīdēja uz pulsējošajiem deniņiem kā sīki dārgakmeņi. Tas bija skaisti. Viņa bija skaista.
“Jebkuru, kurš ir vājāks par viņu.” Burves acis bija aizvērtas un viņa laiski smaidīja. “Nav nekā bezjēdzīgāka par to.”
Izstiepusi virs sevis rokas, viņa zīmēja neredzamus rakstus gaisā. Smilgas dejoja vienā ritmā ar smalkajiem, brūnajiem pirkstiem.
“Ja ragana meklē vīrieti – nevis zog viņa dzīvības enerģiju, – viņa meklēs to, kas ir stiprāks par viņu un kuru dabūt viņa nevarēs.”
“Vai ir arī tādi?”
Burve atvēra acis; viņu skatieni sastapās un nodzirksteļoja.
“Dabūt var jebko. Uz ierobežotu brīdi un par augstu cenu. Par visu, kas ņemts bez dvēseles atļaujas, ir jāmaksā dārgi. Pat, ja ne uzreiz.”
“Tikai nesaki, ka tu nekad neesi to darījusi.”
Burve pasmaidīja un atkal aizvēra acis; pirksti turpināja deju.
“Agri vai vēlu, katrai, kas spēlējas ar spēku, nākas atklāt, ka nav spēcīgākas maģijas par beznosacījuma mīlestību, nav spēcīgāka ieroča par atklātību un nav stingrāka pamata par nodoma tīrību. Reizēm līdz tam ir jāatēdas viss pārējais, jāviļas tajā. Un jāsamaksā pieredzes cena.”
Deja apstājās. Viņa strauji piecēlās sēdus un satvēra viņa seju. Acis raudzījās pretim tumšas, nopietnas un dziļumā – skumjas.
“Tādēļ es saku tev, te un tagad: nepaliec te, ar mani, ja tu nejūties brīvs. Tikko tu nespēsi piecelties un aiziet jebkurā brīdī, tu būsi sev zudis. Tu būsi zudis man un tu būsi zudis mums. Paliec tikai brīvs. Aizej brīvs. Atgriezies brīvs. Nekas cits nav svarīgs.”
Viņš pielika viņas delnu pie lūpām.
“Es apsolu…”
“Nē, nesoli neko. Tas nav tavā varā, to solīt – ne sev, ne man. Ļauj būt tam, kas ir. Un neturi to. Svini to. Svini kopā ar mani.”
Viņa uzlēca kājās un sāka griezties, griezties ar skatu sārtajās rieta debesīs, smiltīm putot un smējās.
Viņš klusējot skatījās viņas dejā; sirds neizturami sāpēja un dzirkstoši līksmoja reizē; viņš jutās pazudis un vienlaikus atradies. Tas bija daudz, daudz par daudz… un vienlaikus tieši tik, lai dzīvotu.
..
“Vienīgais, kas šķir mīlestību no apsēstības, ir brīvība.”