Kuģis attālinājās, pamazām saplūstot ar horizontu. Sīkā, zeltainā stīga vibrēja; tā bija viņa balss skaņa, kurā tā skanēja, viņa smarža, kas vēl virmoja tepat, viņas matos, viņa lūpu pieskāriens kaklam. Viņa novilka to nost, visu, kā nokalpojušas drēbes – un iemeta jūrā.
Asaras bija norimušas, dvēseles virsma spoguļoja austošo dienu. Tā bija skaidra, laba diena. Un viņas augums bija gatavs to sastapt, lai kalpotu.
Raksti dziļumā čukstēja, klusi un skaļi, bet viņa atteicās klausīties. Tie runāja par citiem lokiem, satikšanās lokiem; tie runāja par dzimšanu, tie runāja par nāvi. Nekas no tā vēl nebija noticis – un vienlaikus noticis bija viss no tā. Kāda gan bija jēga? Šodienai bija dota tikai šodiena.
Kāds pieskārās raganas plecam.
“Es zinu,” ragana ierunājās pirmā.
“Ko tu zini?”
“To, ko tu man teiksi.”
Vecā pasmīnēja.
“Ko tad?”
“Lai es atlaižu viņu un atgriežu atpakaļ savu spēku.”
Sirmā sieviete uzjautrināta iekrekšķējās.
“Tas ir tas, ko tu gribētu dzirdēt. Lai būtu vieglāk.”
Ragana pagriezās pret salīkušo stāvu.
“Vai tas nav tas, ko tu man vienmēr mācīji?”
“Tas bija tas, kas bija tev jāiemācās. Tagad tev jāiemācās pretējais. Paturēt.”
Viņa uzjautrināta smējās, ik pa laikam ieklepojoties, vērojot raganas acīs dziļu, ar dusmām jauktu apjukumu.
“Un tu man saki to tagad, kad viņš ir prom?” viņa izdvesa.
“Tieši tā.”
Vecā turpināja smieties, līdz raganas dusmas uzkarsa līdz baltkvēlei. Tad skatiens kļuva nopietns, pat skarbs.
“Mācies to, ko tu neproti. Vienmēr mācies jaunu. No tevis nebūs nekādas jēgas, ja tu paliksi, kur esi. Mācies palaist to, ko gribi paturēt. Mācies paturēt to, no kā vēlies aizbēgt. Ej dziļāk, vienmēr ej dziļāk. Izturi saikni, kuru vēlies nocirst. Ļauj tai pulsēt. Paturi ar mīlestību. Bet nebaro viņu ar savas dzīvības spēku. Viņš ir vīrietis, kuram vienmēr būs savs spēks – viņam nav vajadzīgs tavējais. Lūdz, bet neziedo. Negaidi, bet neaizmirsti. Skaties, bet nepieskati. Mīli tik, cik tevī ietilpst, un pāri tam.”
“Es nespēšu … tas ir par daudz prasīts.”
“Tu spēsi,” vecā atkal silti pasmīnēja, viegli papliķējot raganas saraudāto vaigu. “Es tevi pazīstu. Nāc pie manis uz saules rietu, šonakt kursim uguni.”
Soļi aizšvīkstēja, un ragana palika viena. Viņa kliedza. No visas spēka, no dzelmes; kaijas pajuka uz visām pusēm. Kaut kas dziļumā sastājās vietās. Un no turienes viņa pagriezās, lai ietu.