Sieviešu aplis stāvēja ciešs, kailajiem pleciem saskaroties. Dunēja bungas, ugunskurs sita gaisā sarkanas liesmu mēles, pluinītas vējā.
Viņa stāvēja apļa vidū kaila, dreboša. Reiba galva, un pēc gavētajām diennaktīm ķermenis šķita vārgs, izšūpots. Bungu ritms veda arvien dziļāk, tālāk, tuvāk vārtiem.
Vecā apvēdīja stāvu ar kvēpekļa dūmiem un ar īkšķi uzzieda uz meitenes pieres melnu ogles līniju.
“Ir pienācis laiks solījumam. Sev un Viņai.”
Balss bija skaļa, raupja un skaidra. Vecā satvēra meitenes zodu un cieši ieskatījās acīs.
“Atkārto: es solos.”
Elpa aizsitās, tad atguva plūsmu. Asais skatiens bija vērsts tieši kodolā – un viņa savāca sevi tajā.
“Es solos…”
Tev nebūs atpakaļceļā, čukstēja kāds dziļumā. Es zinu, viņa tam atbildēja.
Viņa dzirdēja savu balsi, tā skanēja cauri tumsai – kā lāpa, ko iededzināt uz Viņas altāra.
“Es solos iestāties par vājākajiem.”
“Es solos kalpot tiem, kas cieš.”
“Es solos sargāt līdzsvaru.”
“Es solos cienīt Robežu.”
“Es solos būt par Viņas rokām.”
“Es solos būt par Viņas kājām.”
“Es solos būt par Viņas klēpi.”
“Es solos būt par Viņas balsi.”
Meitene atkārtoja teikumus, jūtot, kā ar katru no tiem viņa sper soli pretim aicinošajai tumsai. Tā bija skarba un vienlaikus pieņemoša; izaicinoša un aptveroša.
Plecam pieskārās kāda sieviete, silta un gādīgā kā pavards. Viņa šķita smaržojam pēc piena un liepziediem. Maigi pacēlusi meitenes kreiso delnu, viņa apsēja ap to sarkanu dzīparu.
“Tu esi vārti, vienmēr atceries to. Tu ieaicini Dzīvību un sveicini Nāvi. Nekad nekaro ar tām; vienmēr esi pazemīga; vienmēr esi bezbailīga.”
Mātišķi noskūpstījusi viņu uz abiem vaigiem, sieviete atgriezās atpakaļ aplī.
Pretim atkal nostājās vecākā. Izvilkusi sīku, ar ādu apdarinātu dunci, viņa strauji nogrieza meitenes matu šķipsnu un, murminot nedzirdamus vārdus, iemeta to ugunī. Tad, vērojot meitenes seju, ar ātru kustību iegrieza ar asmeni pirkstā. Pēkšņs un tīrs – griezums nesāpēja. Asins tērcīti aptinusi ar smalku, baltu drānu, turot meitenes delnu savējā, vecā teica:
“Savā ceļā Tu redzēsi un vārdosi daudz asiņu. Mēness asinis un piedzimšanas asinis, ievainojuma asinis un nāves asinis. Tās visas ir tavas asinis. Tās visas ir Viņas asinis. Sargā viņu krastus, kop viņu gultnes. Ļauj tām plūst uz priekšu, kur ir viņu ceļš. Tās ir Dzīvības asinis, Dzīvības atslēga.”
Otrajā rokā viņa meitenei iespieda dunci. Spals bija gluds, vēss.
“Tā ir Nāves atslēga. Tagad tā kalpos tev. Glabā to ar godu, turi tīru un asu. Tev atļauts ar to atņemt Dzīvību tikai, iestājoties par citu. Vai tā būtu auga, dzīvnieka vai cilvēka dzīvība.”
Tad vecā pacēla krūzi. Dzira tajā kūpēja.
“Tagad ir laiks satikt Viņu. Dzer.”
Pacēlusi krūzi pie lūpām, viņa sajuta rūgtenu, asu smaržu. Dzēriens bija sīvi salds un savilka muti; viņa to dzēra neatraujoties, jūtot kā dzīslās iepūst, izplešas un pulsē augu gari. Tie bija Viņas augi, ceļojuma augi, kas pieskārās dvēselei. Ķermenis pamazām kļuva gurds un neatsaucīgs, kājas zaudēja savu spēku, un viņa saļima, daudzo roku turēta.
Pasaules acu skatiens aizmiglojās; atvērās iekšējais.
Vārti ir vaļā, kāds klusi teica.
Izvēle ir izdarīta.
Nāc.