Asaras plūda pār gaišajiem vaigiem smalkās straumēs, pa laikam norimstot. Sieviete gulēja gandrīz nekustīgi, aizvērtām acīm, augumam drebot.
“Kāpēc Viņa iesēj sēklas tur, kur tās nevar augt?”
“Lai augtu tu.”
Ragana turēja roku virs sievietes sirds. Tā pulsēja skaļa, ievainota un karsta. Tā vēlējās izlauzties.
“Tas nav taisnīgi.”
“Tas vienmēr ir taisnīgi.”
Augums uzvirmoja dusmās.
“Es negribu! Vai es to prasīju? Es lūdzu, lai Viņa paņem to atpakaļ. Vai lai padara iespējamu. Vai abus.. Es nezinu…”
“Tu vari lūgt jebko, ko vēlies. Arī dabūt tu vari jebko. Beigas. Sākumu. Pašizlemtu. Bet viss nepabeigtais vienmēr atgriežas, līdz izaudzē nepieciešamo, mainot sejas, formas un laiktelpas.”
“Es gribu nomirt.”
“Nē, tu beidzot gribi dzīvot. Mirusi tu esi ilgi, pārāk ilgi. Tā ir dzīvības sēkla, kas iesēta tevī. Ja atgrūdīsi, tā nostāsies pret tevi divkāršā spēkā.”
Sieviete ieraudājās balsī.
“Es gribu viņu…”
“Nē, tu gribi sevi. Tādu, kāda tu esi ar viņu. Dzīvu.”
“Tas ir kopā.”
“Šobrīd.”
“Bet ko man darīt?”
“Dzīvot.”
“Tur nav ceļa, nav, es neredzu, un man tik ļoti bail aiziet nepareizi – vai varbūt tas sen jau ir noticis.”
“Dzīvība vienmēr atradīs ceļu, ja tu noliksi sevi pie Viņas kājām. Viņa izģērbs tevi no liekā, un pārējais kļūs skaidrs. Bet esi spēcīga. Esi patiesa. Pret sevi, pret otru, pret katru. Esi tīra.”
“Es jūtos tik netīra šobrīd…”
“Tu sodi sevi par nenotikušo.”
“Notikušo manā prātā.”
“Tu nevari vadīt Viņas iesēto tavā sirdī. Kā vētru vai saullēktu. Bet tu vari izvēlēties, ko dari tajā. Un sevī.”
“Vai tu man palīdzēsi izvēlēties?”
“Nē. Izvēle tev jāizdara pašai. Un jāpiedzīvo tās augļi.”
Ragana maigi noglāstīja rūsganos, asaru mitros matus.
“Es tevi sagaidīšu, lai kādi tie būtu.”