Nakts putni auž treļļus, uzburbuļojot tuvāk un atkal pazūdot meža dziļumos. Tumsa mijas ar ugunskura atblāzmām uz viņu ādas; raganas mati smaržo pēc dūmiem un sīvām zālēm, kuras viņa kvēpina, lasot nākotni un pagātni. Bet ne šobrīd. Šobrīd vējš putina pelnus, un viņa rāmi elpo, atspiedusi muguru pret viņa plecu. Raganas zoda līnija iezīmējas pret liesmām kā liktenīgas kraujas mala, aicinoša, nepārvarama
“Kāpēc tu esi tik skaista?” viņš neviļot izmet.
Raganas pleci notrīs; viņa pagriež seju pretim. Acīs ir attālas dusmas. Vai skumjas.
“Ja nebūtu? Vai tu būtu te?”
Godīgas atbildes uz to nav, un viņš brīdi klusē.
“Vai apbrīnot ziedu tavā zemē ir pārkāpums?”
“Zieda mūžs ir īss uzvirmojums ritā. Lai novīstu. Lai taptu par augli. Lai atkal tiktu apbedītam zemē. Tikai pilnam ritam ir jēga.”
“Es redzu tevi visu, burve.”
Ragana iesmejas, uzjautrināta.
“Tu neredzi ne tik, cik melns aiz naga, un pat nezini to.” Viņa pieskaras viņa pieres vidum un ar nagu uzsit īsu knipi starp uzacīm. “Tam vajag …” ragana izrunā īsu vārdu savā mēlē. “Tumsas acis. Bet tās atvērt tu vēl neesi gatavs.”
“Kur gan tu rodi savus nesatricināmos un aplamos spriedumus?” viņš iekarst.
“Tas nav spriedums.”
“Tā ir apsūdzība.”
“Tas ir vērojums,” ragana pasmaida. Šķiet – pat silti. Nevar izšķirt. To viņš neprot.
“Tavas acis ir dienas acis. Vīrieša acis. Kas redz skaisto ietvarā.. Samērībā. Bauda. Pielūdz. Un nošķir .. skaistu no mazāk skaista.”
Viņa apklust, un pēc brīža turpina.
“Tumsas acis redz skaisto aiz neglītā. Dzīvību radošo aiz sairstošā. Tās ved viņpus. To, ko jūs saucat par ļaunumu, tās sauc par auglīgo tumsu. To, ko jūs saucat par kritienu, tās sauc par pāreju. To, ko jūs iznīcināt, tās sargā un to, ko ceļat debesīs, līdzsvaro ar pretējo, sakņotu dziļi zemes dzīlēs.”
“Ko tad tu dari ar mani, burve? Pāraudzini?”
“Nē,” ragana parausta plecus. “Es tevi mīlu. Tas arī viss.”
Viņa atkal atspiež muguru pret viņa sānu un raugās tālumā. Elpa ir rāma, dziļa. Kā lēna, mierīga jūra.
“Bet tas neatceļ cīņu, kuras daļa mēs esam. Tā nesākās ar mums un tā nebeigsies ar mums. Varbūt tā mūs šķirs.”
Augumi ir tuvi kā zirņi pākstī; dziļumos plešas bezdibeņi. Tajos lidinās ērgļi, asām acīm un spalgām balsīm. Viņš noskūpsta raganas augšdelmu. Tas ir silts, maigs.
“Ko tu vēlies? Saki.”
“Neiespējamo,” ragana pasmaida. “Neko mazāk vēlēties nav jēgas.”