Ragana slidina plaukstas pār viņa augumu, izstaigājot reljefu kā ūdensstraume. Tad, noliekusies, viņa pieliek ausi pakrūtei un smaida, kā klausoties pazemes dunoņā.
Raganas skatiens ir vērsts iekšpus vai pāri. Tā viņa klausās ugunī, ūdenī, vējā, dzīvniekos; reizēm viņā – kā šodien. Ir savādi un nedaudz tāli. Tajā, ko viņa vēro, nav necik viņa paša, viņa kā cilvēka.
“Ko tu dari, burve?”
“Es klausos dzīvību.. nav nekā skaistāka par to.”
Viņa atkal paceļ galvu un smaidot lēni virza pirkstus pa viņa ķermeņa aprisēm, sprīdi pa sprīdim – kā pa sīki izzīmētu karti, rādot plānotus kuģošanas virzienus vai zemūdens straumes. Iespējams, ragana pat nezina, kā tās izskatās, viņš iedomājas. Kartes, kas viņu atveda uz šo krastu.
“Te,” viņa pieskaras pulsējošām dzīslām uz ikriem, “tā plūst sabiezējusi. Būtu vajadzīgs vējš un nedaudz uguns, lai atjaunotu līdzsvaru.” Smalkais, brūnais pirksts pārslīd augšdelmam. ”Šeit plūsma ir par trauslu, tādēļ viena no tavām rokām ir vājāka par otru, lai kā tu to slogotu. Tas saistīts ar šo gultni,” delna pieskaras pleca rētai, ko viņš nes no senas, muļkīgas cīņas agrīnos gados. “Dažas stīgas ir sarautas, un augums neskan, kā tam vajadzētu, bet pārskaņojas, lai izlīdzinātos.”
“Tu noteikti varētu mani izdziedināt ar pieskārienu.”
“Jā. Tas būtu ātri un bezjēdzīgi.”
Ragana pasmaida un atlaižas viņam blakus zālē. “Ja straumes nekopj pats to nesējs, tās atgriežas vecajās gultnēs.”
Viņš iesāņus skatās uz raganas kakla izliekumu, kas šķiet nepārspējami skaists. Plecā sajūta ir citāda. Viņš nedaudz pakustina locītavu – tā šķiet neparasti brīva. Viņš saspiež plaukstu dūrē – arī satvēriena spēks ir mainījies.
“Neuztraucies. Ilgi tas nevilksies.”
Ragana guļ atslābinājusies, viegli smīnīga, augšup pavērstām plaukstām, acis ir aizvērtas.
Viņš vēlreiz aptausta plecu, neticīgi.
“Burve. Kur jūs to mācāties? Kā?”
“Klausoties. Augums pats stāsta visu. Tas ir kā mācīties dzirdēt mežu. Kā tev – mācīties jūru, vējus.”
“Man jūru mācīja tie, kas to pazīst.”
Ragana viegli parausta plecus, un viņas acis veras saulrieta debesīs. Tajās lido putni. Augstu. Rīt nebūs lietus.
“Var stāstīt rakstus, rādīt tos. Bet katrs lasa savādāk. Katram ir savas ausis un acis. Tāpēc rakstus īsti nevar iemācīt. Var mācīties tos lasīt. Tam, kurš grib lasīt, jāatver acis un ausis. Tālāk ir vienkārši – tu klausies, līdz dzirdi; tu vēro, līdz redzi.”
“Kas ir aiz rakstiem?”
Ragana nočukst vārdu savā valodā, skatiens atkal vēršas iekšpus vai viņpus.
“Audekls. Tas, uz kā mēs rakstām sevi, katrs citādi.”