Ilze

“Es atnācu pēc atbildes otras puses.” Ragana stāv rīta dūmakā, jūtot klātbūtni. Stāvs ir rāms un kluss, un acis vēro, vērīgas, asas. Kalnu ērgļa acis. “Jautājums ir dzīvība, atbilde ir […]

Nakts putni auž treļļus, uzburbuļojot tuvāk un atkal pazūdot meža dziļumos. Tumsa mijas ar ugunskura atblāzmām uz viņu ādas; raganas mati smaržo pēc dūmiem un sīvām zālēm, kuras viņa kvēpina,

“Visas cīņas šajā pasaulē ir par spēku. Sakņu spēku, klēpja spēku, sirds spēku, debesu spēku. Spēkiem ir daudz krāsu, virzienu, vārdu. Cilvēki alkst spēka, jo agri iemācās to izniekot vai

“Tu netiksi ielaists, pirms necienīsi. Un tu necienīsi, pirms neiepazīsi.” Viņa smaida, ne īsti izsmējīgi, ne aicinoši. Viņa nav notverama, un viņš to zina. Ne šobrīd. Ne viņam. Tas modina

Telpa bija pustumša, bet ar pavarda liesmām bija pietiekami, lai acis redzētu roku darāmo. Abas sievietes strādāja klusumā, vien pa reizei pie loga pieklauvējās kāds uzstājīgs meža putns. Šogad tie

Asaras plūda pār gaišajiem vaigiem smalkās straumēs, pa laikam norimstot. Sieviete gulēja gandrīz nekustīgi, aizvērtām acīm, augumam drebot. “Kāpēc Viņa iesēj sēklas tur, kur tās nevar augt?” “Lai augtu tu.”

Ragana pamodās agri, pirms saules lēkta. Rīts bija dzidrs, un zāle mirdzēja viegli sirma, pirmās salnas skarta. Tas būs šodien, čukstēja raksti. Viņš ieradīsies šodien. Laiva jau tuvojas krastam. —

“Kam raganai vīrieti?” “Tu jautā man vai mums?” “Kā atbildēsi.” “Kā kurai. Kā – kad.” Taka bija šaura un pusaizaugusi. Ragana gāja soli priekšā; koku lapotnes meta mainīgas ēnas uz

Šorīt gaišs smaržoja saldi. Saldeni, svešādi. Viņa pagriezās, vilnis iesitās sejā, sašūpjot telpu. “Ziemeļu ragana.” Balss skanēja zema, magnētiska. Vīrietis smaidīja, nopētot viņas seju un augumu; skatiens bija ciešs, nekautrīgs,