Ilze

Es tevi ne(ie)redzu

“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.

“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”

“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”

“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.

Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.

***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.

Atplaukt

Kā cilvēciskas būtnes mēs veidojamies uzmanībā. Vecāku mīlošo acu uzmanībā. Tā ir saule, kas liek mums plaukt, augt, attīstīties, lai ietu pasaulē un droši to izpētītu, apgūtu, radītu sevi tajā. Bet mūsu vecāki nekad nav ideālas, maigi sildošas saules. Varbūt saule bijusi karsta un dedzinoša, un nekas nav varējis plaukt no tā, ko sevī esmu nesusi, un visi resursi tērēti cīņā par izdzīvošanu. Varbūt tā bijusi auksta ziemeļu saule, kuras staros es esmu pieradusi dzīvot saldama, kaut iekšēji esmu maigs dienvidu zieds…
Lai gan fiziskā vecāku klātbūtne ir svarīga, tā nav izšķiroša. Ja vecāki ir ļoti aizņemti ar savas vai no dzimtas priekštečiem pārņemtas sāpes auklēšanu, viņos būs ļoti maz vietas priekš bērna, pat atrodoties blakus divdesmit četras stundas diennaktī. Vecākiem ir savi procesi, iekšēji un ārēji, kas liegs tiem iedot tik un tā, kā gribas bērnam. Un pat, ja vecākos būs pietiekami daudz brīvības iekšējā telpā, gan emocionālu, gan fizisku resursu, neierobežota pārpilnība beidzas ar brīdi, kad mēs pametam mātes miesas. Te mēs saskaramies ar nepietiekamību, un tieši caur to pieaugam.

Tādēļ caur izvietojumiem mēs nelabojam vecākus, bet gan audzinām sevi mazo, lai pārstātu gaidīt to izsapņoto sauli, kas nekad vairs neuzleks. Mācoties gūt resursus tur, kur tie ir pieejami tagad. Lolojot sevi. Pamanot, ka ir daudz labu acu, kas spēj dot man mīlestības uzmanības siltumu tādai, kā esmu. Vienkārši tāpat, neprasot un nevērtējot – kā Saule dod.

“Paskatos Saulītē
Kā savā māmiņā…”

Lauka kustība

Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās izvietojumu metode. Tā saucamā “aizvietotāja uztvere” – spēja sajust jūtas, pārdzīvojumus, dvēseles stāvokļus cilvēka vietā, kuru es nepazīstu un par kuru man nav informācijas, vienkārši izvietojuma laikā atļaujot šai pieredzei “sevī ienākt”, apliecina, ka pastāv kāds informatīvais nesējs ārpus mūsu cilvēciskās, individuālās identifikācijas.
Morfoģenētiskais Lauks, Zinošais Lauks, energoinformatīvais Lauks, vienkārši Lauks – tas tiek saukts dažādi. Lauks (sistēmfenomenoloģiskajā izpratnē) nav tas pats kas kolektīvā zemapziņa (jungiāniskā izpratnē). Es lielā mērā pieslienos Jeļenas Veselago traktējumam, ka Lauks ir lielums, kas nes visu cilvēcisko pieredžu spektru. Mēs katrs kā indivīds esam Lauku nesoši, iemiesojoši Lauka fragmenti. Caur Lauku mēs esam saistīti, līdzīgi kā elpojot viens otram līdzās, mēs kļūstam saistīti savstarpēja skābekļa-ogļskābās gāzes un daudzu citu savienojumu apmaiņā. Laukam ir viena galvenā kustība, mērķis: izstumto padarīt iekļautu, neredzamo – redzamu. Lauks vienmēr aizņem visu sev pieejamo apjomu, tai skaitā mūsos kā individuālu cilvēcisko pieredzi piedzīvojošās būtnēs. Tieši šīs kustības dēļ mēs paaudžu paaudzēs atkārtojam vienus un tos pašus scenārijus – līdz kamēr izstumtais kļūs iekļauts, atraidītais – pieņemts. To apzinoties, šķiet naivi gribēt sevi attīrīt, harmonizēt “līdz pilnības līmenim”. Lauks ir stihisks, tam ir svešs cilvēciskās laimes jēdziens, tādas abstrakcijas kā dzīves misija, mērķi un materiālā labklājība. Lauks ir kā jūra, nevadāms, bet vienlaikus noteiktu likumību vadīts. Un mēs katrs varam apgūt spēju kuģot šajā jūrā, apgūstot tā vējus, paisumus un bēgumus, atsakoties to vadīt un valdīt, bet iemācoties to pazīt. Tāpat mēs katrs varam iemācīties lasīt Lauku – tam nav nepieciešamas īpašas, ekstrasensoras spējas. Drīzāk, tam nepieciešama pazemība, ne-zināšana un iekšējs Tukšums. Atļauja notikt kustībai – pirmām kārtām sevī, drosme nebremzēt to, kas kustas, iekustas, mostas. Viss dzīvais atrodas kustībā. Kustībā, kas saista mūs smalkā savstarpējās saistības tīklā. Kā latviešu tautasdziesmā:

“Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad es vienu pašūpoju
Visi līdzi līgojās.”

Būt pirmajam

Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā varēts būt iepriekš – viens vai kopā, ātrāks vai lēnāks, taisnākiem pleciem, vieglākā solī, plašākā telpā. Atļāvis to, ko tuvie, mīļie, par tevi gādājušie, nav varējuši vai mācējuši sev atļaut.
Tu esi mazliet nodevējs.
Biedējoši. Spert soli šai jaunajā vietā, kur tevi nepavada. Vai pavada tā, ne pārāk vēlīgi, un varbūt pat ar atteikumu būt par tavējo, tuvo – turp, kurp tu dodies. Katra saikne, lai cik mokoši satīta, samudžināta, elpu žņaudzoša, ir dzīva un pulsējoša – lai cik savādi, bet tā ir Mīlestības saite. Dzīvības stīga, kas sāp saraujama.
Un tikai ar dziļu bijību pret to, kas tevi barojis, tu vari ļaut sev aiziet. Redzot, ka sīkās skrambas sadzīst, kā sīkās tērces var izžūt, bet jūra – ne. Jūtot, kā tikai aizejot uz priekšu, tu vari būt patiesi kopā. Uz priekšu aug avots, prom no iztekas. Uz dzīvības jūru, kas saista mūs uz mūžiem un aiz.
Dun, pazemē dun. Un tu saproti, ka nekad neesi bijis un nebūsi pirmais.
Lielā jūras čūska iekož sev astē. Ir sācies jauns loks.
Tik vien.

Par koordinātu sistēmām

Jau no pusaudžu gadiem mani saista dažādas cilvēka psihi-raksturu-dvēseli raksturojošās sistēmas. Veidi, kā sevi redzēt, pētīt, iepazīt un – vēl vairāk – atspoguļot to citiem. Šķiet, viena no pirmajām mākslām bija hiromantija – cilvēka raksturošana pēc viņa plaukstām un to līnijām. Ar astroloģiju iepazinos visai virspusēji, toties, sākot studēt psiholoģiju, aizrāvos ar Junga personības tipoloģiju, kā arī citām klasifikācijām. Pēdējā no manis iepazītajām sistēmām šobrīd ir Cilvēka Dizains (Human Design), arī gana apjomīga, un, ja tā var izteikties, “modīga” tēma.
Jāteic, nevienā no šīm metodēm neesmu kļuvusi speciāliste, ne konsultante, pa retai reizei tās izmantojot kā papildus instrumentu. Šodien neviļus aizdomājos, kāpēc. Vai nav pieticis pacietības, vēl kā?
Tomēr drīzāk tas ir kas cits – katru reizi, ieejot dziļāk kāda veida sistēmā, izzinot to, apgūstot “valodu”, sākot redzēt tās kategorijās, es sajutu, kā tā ierobežo. Ierobežo manu skatījumu, sajūtu pret pasauli, ļaudīm, kontaktu ar konkrēto cilvēku, te un tagad. “Ā, saule Lauvā… [skaidrs viss, ko tur citu var gaidīt]”… “Kāds tavs dzimšanas datums? Jā, jā, trijnieciņiem tā mēdz būt…” Pazīstami?
Neviļus nonācu pie šādas metaforas: visas šīs sistēmas ir skatu punkti. Punkti, no kā vērot. Kā vietas, no kuras vērot kādu citu punktu, lietu, parādību telpā. No apakšas tā izskatīsies vienā veidā, no sāniem – citā. No šī, manis izvēlētā punkta kalns izskatīsies šādi, bet upe – citādi. Vai šis atskaites punkts var būt zinātnisks? Tajā nozīmē, ka redzamais no tā – mērāms, aprēķināms, prognozējams? Jā, neapšaubāmi. Līdz milimetram. Bet tas vienmēr būs šīs sistēmas skatupunkta ierobežots. Vai tāpēc tas ir slikts? Nē. Jebkurā gadījumā caur šo atspoguļojumu (turpinot alegoriju), ‘kalns’ pilnīgāk sāk sajust, kā tas ir būt par kalnu, un ‘upe’ – kā tas ir būt par upi – neatkarīgi no punkta, kur atrodas viņas vērotājs. Mani vienmēr ir sajūsminājis brīdis šajās klasifikāciju tematiskajās sarunās, kad cilvēks uzplaukst, apstiprinot – jā, jā, tieši tā ir, tas ir par mani, es esmu tāds (es esmu skaists, gudrs, labs, talantīgs, un vienlaikus man ir savas vājās puses, nu un, es neesmu viens ar to) un nonāk tuvāk sevis mīlestībai un pieņemšanai. Un nonāku arī es. Intuitīvi vienmēr esmu meklējusi ceļu, trauslo līdzsvaru, lai sevi (un otru) atrastu, atpazīt kādā koordinātu sistēmā, piedzīvojot piederību, tai pašā laikā apzinoties, ka tāds, tieši tāds esmu tikai es Viens, Viens un unikāls. Atbalstoties, iztaustot formas, tomēr tajās neiestrēgt. Izmantot sistēmu kā ‘portālu’, lai nokļūtu tuvāk – dzīvajam, kustīgajam, mainīgajam, nedefinējamajam.
Jo viss ir kustībā. Kalns ir kustībā. Upe ir. Un patiesākais redzējums vienmēr ir pie-redzējums. Sevis pieredzējums, ne otra mutes pavēstīts, lai cik vieds viņš būtu.

Dažādas mīlestības

Bieži teic, ka Mīlestība ir kā zieds, kas jākopj un jālolo, lai tā plauktu un smaržotu. Kā karaliska roze, kas zied vislabākajā, aprušinātajā un bagātinātajā augsnē. Un tikai uzmanības rūpīgā klātbūtne ļauj tai Būt, izpausties pilnībā.
Bet dažreiz man šķiet, ka Mīlestība ir kā nezāle. Kā maza, spītīga pienene. Kas aug un iesējas pati, ieaugas betona šķirbā un izlido pasaulē vieglā pūkā. Viņu nebaida ne ziemas, ne salnas; viņai ir stipras saknes, taisni zemē, un, kad nav saules, viņa aizver ziedlapas un gaida, lai atvērtos atkal.
Bet varbūt ir dažādas mīlestības. Un visas viņas ir patiesas.

piedzimtdrosme

Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā kaut kas ir lielāks par šo mazo, īso dzīvi, par šo sīko, trauslo ķermeni, par tēlu spēli, ko mēs te svinam. Ir grūti piedzimt, varbūt vēl grūtāk kā pasaulē laist. Lielai Būtnei satilpināties sīkā gaismas graudā. Un es jūtu bijību pret šo drosmi, kādas dvēseles drosmi, kas ir tik ļoti uzticējusies, lai iesētu sevi tik mazu, te, manā klēpī, rokās, rūpēs un ļautos augt. Un laikam tikai mūsu noruna, skaidra un mīlestības caurausta, kādā aizlaikā slēgta, rada paļāvību, ka visas manas iespējamās kļūdas un nevarēšanas būs pareizības un varēšanas. Ne man lemt Dzīvību, ne Tevi. Tikai klusā bijībā kalpot un augt.. sevī augt, ar Tevi pa ceļam.

Izaugt no pelniem

Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija kļuvis par smagu maniem pleciem, šī dārgā nasta, te, tagad, man vairs nebija spēka tai. Kā kūstošs sniegs tā ritēja pār manu miesu lejup, atpakaļ uz turieni, no kurienes nākusi, un lūdza, lai to vairs netur. Un vienlaikus mana Dvēsele bija nokritusi ceļos pie šī spēka saknēm, dziļā, pieķērīgā pateicībā, bērna pateicībā par Dzīvību, kas turpinās, un mūžīgā uzticībā, uzticībā ar savas brīvības ķīlu. Tā es biju, te un tur vienlaikus.

***

Pelni… tie vēl kūp. Viss ir beidzies. Ir kluss, ļoti kluss. Vieni ir aizgājuši un citi ir miruši, un viņu pēdas pamazām aizputina vējš. Tie neatgriezīsies. Tukšas ir sētas. Mēs esam palikušas vienas, vien bērni slēpjas apģērba krokās. Māju vairs nav, nav māju, kurp patvert augumus, un saltā rudens elpa čukst: būs auksti. Būs grūti laiki. Būs ilgi, grūti laiki, un ziema nāks, un iespējams, ka būs bads. Bet es vēl jūtu zemes siltumu, zem savām pēdām, tur, kur tā pulsē dziļās uguns straumēs. Tās tur mani un saka: “Būs grūti, bet Tu dzīvosi. Tu izdzīvosi cauri tam, un caur Tevi Dzīvība turpināsies. Es nesīšu Tevi. Es došu Tev savas sēklas, un iedēstītas Manā miesā, tās baros Tavējo, un Tu dzīvosi, un dzīvos Tavi bērni.” Un es zinu, ka tā būs, un nav vietas šaubām. Sīvā un skarbā spēkā, es zinu, ka manas rokas kļūs raupjas, un vaigs novītīs, un maigums tiks aizskalots kā lieks spīgulis – bet es dzīvošu, un tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Es būšu viena, vientuļa, cieta un dzīva. Un es maksāšu šo dzīvības cenu nekaulēdamās.

Bet tad paies gadi vai gadsimti. Dzīvība būs paņēmusi savu daļu, tāpat kā nāve. Un dziļumā būs izdīdzis kas jauns, kam nebūs vairs vietas bruņu čaulā, tik drošā un pārmantotā. Tas augs aizvien lielāks, un meklēs telpu, klātbūtnes telpu. Un čukstēs: var citādi. Kopā var. Var viegli. Var gaiši, un dejojoši, arī tāda ir dzīvība, patiesi, tikpat dzīvs kā līdumā kartupeļa zieds ir arī puķzirnis acu priekam.
Un tad es vēlreiz kritīšu pie Viņas kājām un lūgšu:
“Ļauj man iet. Ļauj man atļaut sev aiziet no Tevis, kā esmu pazinusi – tālāk. Spārnos aiziet. Es varu būt cita. Jauna būt, nebijusi. Es drīkstu būt viegla. Es drīkstu balstīta būt, un līdzdalīta. Baudoša būt un izbaudīta. Un tikpat dzīva, un vairāk vēl… Piepildīta.”

Neslāpē

Neslāpē Mīlestību. Viņa vienalga izlauzīsies, tikai jau cita, caur sāpju saltām šķembām, senu nevēdinātu pagrabu elpu tavas zemapziņas kambaros vai ugunīgi iznīcinošu liesmu. Avots, kas ir atmodies, atradīs virzienu, un sulojošā zeme aptvers katru viņā mestu akmeni, līdz pamazām asaru noskalots, aiztrauks sev lemto ceļu. Kas tu esi, lai stāvētu pretim Mīlestībai? Kas tu esi, lai apšaubītu Viņas pareizību? Un visi tie slāņi un sārņi, ko tu nes un ar ko piesedz savu stipro, skaisto kailumu, nespēj Viņas priekšā saglabāt klinsakmens smagumu, ko zīmē tavs prāts. Tu esi vairāk, Tā vienmēr čukst, tu esi liela- kā Es… neizmaini sevi sīknaudā, nenodod sevi pašizdomotātos valgos… Tu neesi vēl redzējusi savu radīšanas plašumu, ko Es glabāju tev priekš tevis kā dārgāko dārgakmeni… Esi drosmīga, un tu pieredzēsi neatklāto. Esi trausla, un tu satiksi spēku. Esi pati, tuvu, maigi un varonīgi, un pārējais tiks Manis piemests.. Tu esi tas viss, ko meklē – un tu spēj to caurlaist, paliekot dzīva. Spēj.

Lieldienās

Kur dzīvība, tur līdzās arī nāve
Kad piedzimst jauns, ir jānomirst kaut kam
Tā nebeidzami pārtopot viens otrā
Caur cīņu padodoties tam

Es esmu viss un reizē nav nekā
Ik asns austošais reiz tiks sala skarts
Un mazais putns, ko tu pavadīji
Var neatgriezties vairs šo pavasar

Bet Dzīvība ir lielāka par mani
Par tevi ir, un visu ko mēs darām
Tik liela laikam tikai Nāve ir
Starp viņu plaukstām mēs sev dzīvi radām