silti
kamēr jauni izaug tilti
Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr
lai tikpat viegla ir mana roka kā Dievam palaižot lapu no koka kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta lai paliktu pagātne nepiesieta cik drosmīgi koša nodzeltē kļava viņai nav
Tautasdziesmas es iepazinu agrāk kā sāku strādāt ar sistēmiskajām metodēm. Bet, dziļāk piedzīvojot katru no šiem laukiem, biju pārsteigta, cik daudz smalku paraļēļu tajās iespējams ieraudzīt. Un cik patiesībā daudz
Dainas un sistēmiskie likumi Read More »
“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi
Es tevi ne(ie)redzu Read More »
Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās
Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas
Jau no pusaudžu gadiem mani saista dažādas cilvēka psihi-raksturu-dvēseli raksturojošās sistēmas. Veidi, kā sevi redzēt, pētīt, iepazīt un – vēl vairāk – atspoguļot to citiem. Šķiet, viena no pirmajām mākslām
Par koordinātu sistēmām Read More »
Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā
Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija