Mīļotajam
viegli aug puķes laukā kuras Dievs pats sēj un lej kāpēc tad manā dārzā tik lēnītēm roze slej viegli ir taureim lidot no zieda pie zieda diet bet vai bitei […]
***
audzē mani, Mīlestība cauri visām sāpēm audzē un kad es vairs negribēšu tomēr mani nepasaudzē es – tavs grauds no debess sieka es – tavs asns gaismā triektais tu –
aug
Lēni tas kāpj, piepildot visu, virspusē virmojot krāsainiem, smejošiem taureņu spārniem, elpas smaržainām vērpetēm, spriegojot saišu un dzīslu mezglotos, pulsējošos rakstus, strēlnieka lokus, un pašā dzīlē iededzot klusu, zilganu gaismu,
par pūralādi
Cik daudz ir sāpju. Par to, kā bērnībā lācīti atņēma. Un nebija mammai laika. Un vecmāmiņai bij sava lāde, ko viņa atstāja, atstāja visu, un daudz tur bij smaga. Tāda
ceļavārdi
Viņa negribēja vēl pacelt acis. Vēl ne. Vēl viņa nebija gatava. Cietie oļi spiedās ceļgalos, pūta vējš, un viņa juta smaržu, ceļa smaržu. Tas tik sen nāca sapņos un sauca.
***
kādi tev vējā zeltaini mati es tevi mīlu bet vai tu pati vairāk kā vārdi vairāk kā zināt es tevi gribu atmodināt
***
tu esi ciet tur nevar tikt tur gaisma spīd bet nevar tikt tur piedzimst viss un atkal mirst tur esi tu un nevar tikt es dzirdu: skan tu skani balts
Ragana
I Zib kāju sprādzes un smalki uzvilktās uzacu svītras – viņas soļi izstaigā manu prātu. Viņas augums kā ūdenszāle, viņas pleci smejas par manas sirds bezspēcību. Ātras ir viņas pēdas,
Ņurbulis un Taurenīte
Taurenīte sēdēja koka zarā, šūpodama kājas, un saīgusi skatījās uz Ņurbuli. -Tu esi tik nejauks. Ņurbulis pat neatvēra acis. Saule sildīja seju, un viss bija tik jauki. Tikai Taurenītei kaut
Ņurbulis un Taurenīte Read More »
***
tu pagāji lai atnāktu vēl tuvāk lai labāk sāp bet lai es esmu dzīva kā ledus kas virs uguns versmes turas tas tilts ir īsts līdz liesma neizkuras