silti
kamēr jauni izaug tilti
Dzeja
rudenim
lai tikpat viegla ir mana roka kā Dievam palaižot lapu no koka kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta lai paliktu pagātne nepiesieta cik drosmīgi koša nodzeltē kļava viņai nav
Lieldienās
Kur dzīvība, tur līdzās arī nāve Kad piedzimst jauns, ir jānomirst kaut kam Tā nebeidzami pārtopot viens otrā Caur cīņu padodoties tam Es esmu viss un reizē nav nekā Ik
***
aizvien klusāka kļūst dzīve es viņu nedzirdu gandrīz tai upē kas es kādreiz biju vairs mani ūdens nepazīs un kad man šķiet ka viss ir atdots es zinu, ka ir
Dāvidam
ja vien tu zinātu māmiņ cik skaistas ir sniegpārsliņas tūkstoš šķautnes varbūt tu nedusmotos kad es nedzirdu tevi saucam desmito reizi
Mīļotajam
viegli aug puķes laukā kuras Dievs pats sēj un lej kāpēc tad manā dārzā tik lēnītēm roze slej viegli ir taureim lidot no zieda pie zieda diet bet vai bitei
***
audzē mani, Mīlestība cauri visām sāpēm audzē un kad es vairs negribēšu tomēr mani nepasaudzē es – tavs grauds no debess sieka es – tavs asns gaismā triektais tu –
aug
Lēni tas kāpj, piepildot visu, virspusē virmojot krāsainiem, smejošiem taureņu spārniem, elpas smaržainām vērpetēm, spriegojot saišu un dzīslu mezglotos, pulsējošos rakstus, strēlnieka lokus, un pašā dzīlē iededzot klusu, zilganu gaismu,
***
kādi tev vējā zeltaini mati es tevi mīlu bet vai tu pati vairāk kā vārdi vairāk kā zināt es tevi gribu atmodināt
***
tu esi ciet tur nevar tikt tur gaisma spīd bet nevar tikt tur piedzimst viss un atkal mirst tur esi tu un nevar tikt es dzirdu: skan tu skani balts