raganasraksti IX

Tas bija tāls ceļš. Bet viņa bija atnākusi – lai saplaktu pie šī sliekšņa kā saplosīta bura. Sirds sūrstēja vairāk kā noberztās un pietūkušās pēdas. Acis, melnas kā savainotai stirnai, kliedza mēmā lūgumā pēc atveldzes un vienlaicīgā neuzticībā to pieņemt.

Caururbjot ar skatienu, vecā nogrozīja galvu, ar īsu, stingru kustību uzcēla burves augumu uz noskretušā koka sola un viegli, bet sajūtami iepliķēja saraudāto vaigu.

“Nedrīkst tā mocīt savu dvēseli, meit. Nedrīkst. Tikai viņa var izvest tevi cauri naktij.”

“Bez viņas būtu viegāk. Šodien.”

“Neesi nelga. Tavam vārdam ir spēks, un nosaukts tas ātri atsauks kādu, kas labprāt viņu pirks par sīknaudu.”

Sirmā sieviete nopurpināja kaut ko nedzirdamu un aizgriezās; pēc skaņas bija saprotams, ka bļodā tiek liets ūdens.

“Ne jau no Dvēseles tu esi nogurusi, bet no savas neprasmes viņu ietilpināt. Tava ietiepīgā sirds nespēj viņu sadzirdēt, lai sekotu nešaubīga.”

“Vai Tev ir kāda maģiska dzira viņas gaišdzirdībai?”

Smaids tomēr īsti nenāca pār lūpām, lai kā pūlētos.

Vecā klusējot pavīpsnāja un iemērca burves pēdas siltā, smaržainā ūdenī. Piepildīts ar dažādām zālītēm, tas smaržoja pēc vasaras pilnbrieda. Straujās kustības pārmainījās uz lēnām un maigām, tāpat kā viņas balss.

“Atceries, meit – arī ragana drīkst būt laimīga. Tikai no laimīgas raganas ir kāda jēga. Tikai laimīga ragana var kalpot citiem, nevis savai tumsai.”

Burve juta, kā mazas asaru tērcītes līst par viņas vaigiem, kā turpinājums rāmajām, gādīgajām kustībām, ar kurām vecā sieviete glāstīja un susināja dvielī viņas kājas. Tās bija citādas asaras kā tās, ko viņa bija raudājusi pēdējās dienas, karsti un izmisīgi bez apstājas.. šīs bija siltas un veldzējošas kā pavasara lietus. Lāses pilēja tieši sirdī, viņas sirdī. Viņa bija atgriezusies mājās.

raganasraksti VIII

Ragana zināja, ka šis brīdis reiz pienāks, bet nebija zinājusi, ka tas pienāks tik ātri. Zemūdens straumes, kas bija viņus bija izskalojušas šajā satikšanās krastā, mainīja virzienu. Viņa bija redzējusi šo vēju viņa acīs jau pirms pāris dienām, kad viņi kopīgi pavadīja nakti. Austrumvēju. Tagad tas bija nospriegojis buras un tās plīvoja pret pamali, baltas un nepielūdzamas, līdz ar saullēktu.

Asaras klusi lijas pār vaigiem un viņa brīnījās, ka dvēselē joprojām ir vēl tik daudz jūtīgas, trauslas vietas, kurā pieķerties. Cilvēkam.

Viņš raudzījās pretim tuvi, silti. Nepieskārās. Tikai ar skatienu.

“Tu taču varētu mani noturēt, ja gribētu, burve.”

Viņa iesmējās.

“Protams.”

“Kādēļ tad tu to nedari?”

Kaut kur dziļumā sabangoja jūra. Jūra, kura varētu sadragāt kuģi. Bet viņa to negribēja. Tas nebija paredzēts.

“Ne tu, ne es nekalpojam sev.”

“Varbūt es kalpotu tev, ja tu to lūgtu.”

“Varbūt tu kalpotu. Sev par lāstu.”

Viņš saņēma viņas seju plaukstās un cieši ieskatījās acīs. Tajās dega karsta, kaisma uguns un skalojās maigs, veldzējošs ūdens. Tie mainījās un mijās; tur bija arī sargājoša zeme un spirdzinošs, smejošs gaiss – viņš bija pagaršojis no visa, un juta neremdināmu izsalkumu un pāri plūstošu piepildījumu vienlaikus.

Bija grūti noņemt viņa rokas, bet viņa to izdarīja.

“Tavs laiks ir pienācis. Netirgojies ar to.”

“Es izlemšu pats, burve.”

“Tu jau esi. Sen. Jau pirms satikāmies. Tas stāv pāri. Vienmēr ir stāvējis.”

“Jā. Bet viss pārtop.”

“Mēs pārtapām. Lai ietu tālāk.”

Ar īsu iekšēju kustību ragana savāca pret viņu tiecīgo augumu ap sevi atpakaļ.

“Tu zini, ka es tevi negaidīšu.”

Viņš iesmējās.

“Nemelo, burve. Tu iemācīji man lasīt domas.”

Pirmo reizi viņa skaidri redzēja, ka viņš ir stiprāks. Te, stāvot uz viņas zemes, stabils un skaidrs. Caur zemi viņš bija izaudzis spēkā. Un pirmo reizi viņa spēja to izturēt, neizaicinājusi.

“Pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris, burve. Arī to man iemācīji tu.”

Viņš noskūpstīja viņu uz pieres.

“Es atgriezīšos pavasarī.”

“Tu neatgriezīsies. Nekas neiet atpakaļgaitā. Nekad. Tikai uz priekšu.”

Viņa skumji un maigi pasmaidīja, uzvelkot neredzamu zīmi uz viņa krūtīm. Viņš sajuta, kā tā klusi sāka vizēt, zem apģērba, zem ādas, dziļi, dziļi, pulsējošām stīgām. Savienoti. To vairs nevarēja atcelt.

“Bet es priecāšos satikt to, par ko būsi tapis, ja tas būs lemts.”

“Cik reizes mēs vēl šķirsimies, burve?”

“Tik, cik nepieciešams, lai satiktos.”

ragansraksti VII

Viņas galva dusēja viņa klēpī, un viņš domāja, kā tas ir gadījies. Kur bija pazudis bezdibenis, starp kuriem viņi visu šo laiku sasaucās? Vai varbūt kādas dievišķas atļaujas skarti, ledus plosti, kuros viņu dvēseles ceļoja cauri laika okeāniem, bija sakļāvuši savus sānus tikai tik, lai rīt atkal aizpeldētu katrs savu ceļu?.. Tumšie mati bija silti un nedaudz mikli, tajos bija savijušies sīki ziedi, zari un sūnas. Smagi un savelti lietū un vējā – tos nebija iespējams atšķetināt. Kā viņu pašu.

“Burve, kam tu tici?”

“Es ticu Zemei. Un mazliet cilvēkiem, kad viņi tai seko.”

“Vai tu tici pēcnāves dzīvei?”

“Drīzāk es īsti neticu nāvei – tā, kā jūs.”

“Bet tu tici robežai.”

“Jā, tā pastāv. Reizēm kāds iestrēgst pārejā uz vienu vai otru pusi. Tad es tur eju. Citādi – tikai apliecinu.”

“Bet vai tu tici kļūdām? Maldiem? Kā tu zini, kad maldies pati, ej nepareizu ceļu?”

“Kad mani vairs nenes.”

“Kas?”

“Straume.”

Raganas acis bija aizvērtas, un viņa pasmaidīja.

“Šobrīd tā nes,” viņa atbildēja uz neizrunāto jautājumu.

Viņš vēlreiz noglāstīja matus un domāja par skaidrību, kas viņas klātbūtnē sāka zust. Viņš vairs nepazina sevi – tas biedēja. Un vienlaikus, klātesamība bija kā silta, atmodinoša uguns.

“Tu nevari zināt nepareizo ceļu, pirms neesi to izgājis.”

“Lūdzu, nelasi manas domas.”

Ragana klusi, apmierināti iesmējās.

“Piedod, bet tu esi pārāk skaļš.”

Viņš maigi noglāstīja viņas vaigu.

“Man bail tevi pazaudēt. Kaut arī neesmu tevi ieguvis.”

“Tad tas ir beigu sākums.”

Ragana iesmējās, izstaipījās un strauji piecēlās sēdus, viņam pretim. Elpa bija mierīga, rāma, tāpat kā acis. Viņš neprata tās lasīt. Tas nebija taisnīgi.

“Bet arī pēc beigām ir jauni sākumi… No kā tu baidies? Tu esi spēcīgs, un tevi ved. Kas cits kā mani, bet arī nešaubīgi. Ko tu vari zaudēt?”

“Sevi.”

“Vai tas nebūtu labākais, kas var notikt? Vai tieši to nav meklējusi tava dvēsele?”

“Tikai tad, ja nenāktos no tās atvadīties.”

Viņš juta, kā stingrie pamati, uz ko viņš bija cēlis sevi, šūpojās zem kājām. Viņa bija kā upe. Viņš bija laiva vētrā, palu ledus, skaida un puteklis. Bet viņš bija arī krasts un bāka. Krasts un bāka. Viņa to redzēja.

“Ej, kur tev jāiet. Tev vienmēr ir izvēle. Ne es tevi te atvedu, ne tu mani. Ne tev par ko pret mani atbildēt. Pret sevi vari. Sevi, kas esi dziļumā, viņpus zvērestiem.”

Viņš saņēma viņas plaukstu savējā. Tās pulsēja kopā, silti un spēcīgi, kā divi putni kopīgi savītā ligzdā. Tad tie aizlidoja. Un kļuva viegli. Un grūti. Un viegli. Vienlaicīgi. Bija grūti izmērīt, kurā kausā ir vairāk.

“Es atgriezīšos te, kad būšu atradis atbildi.”

“Tu jau esi to atradis. Tikai vēl neesi sadzirdējis. Bet rīt tā jau būs cita.”

Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņa vaigu. Tas bija maigs skūpsts, bet gribējās to noskalot. Vai atstāt un noglabāt dziļākajā sirds stūrī. Vai noskalot. Nē, viņam vēl nebija atbildes.

“Ardievu, Burve.”

“Ardievu.”

“Es šodien vairs neesmu tev svešinieks?”

“Nē, šodien ne.”

“Vairs ne?”

“Šodien, tagad. Te.”

raganasraksti VI

Viņa bija jauna, pavisam jauna, slaika un vijīga kā čūska stepes zālē. Acis viņai mirdzēja un krūtis smejoties vilņojās.

“Nāc,” viņa čukstēja, saņēmusi viņa roku un veda tumsā. Viņa kājas gāja pašas, prāts bija apklusis un ugunskura liesmu atblāzmā viņš redzēja viņas kailos augšdelmus, zeltaini brūnus, spīdīgus kā medū izmērcētus. Tie smaržoja pēc lietus, uguns un svešādām zālēm, šīs zemes zālēm… tās bija apreibinājušas viņa maņas, un viņam nebija spēka pretoties, tikai kur dziļumā kāds brīdinātājs vēl palika nomodā. Bet arī tas bija mēms.

Taka vijās, cēlās augšup, krita un zuda, viņš brīnījās, ka nepaklūp – kāda cita, viņam nepazīstama jutoņa uzturēja gaitu, saucot čukstot, vilinot dziļāk, tuvāk. Elpa kļuva straujāka un sirds dunēja, viņas basās, zibošās pēdas, viņas smarža, mutē ar asinīm jaukta saldenu lūpu garša…

Piepeši kustība apstājās, un sazvārojies viņš uzgrūdās viņas izstieptajai, stingrajai rokai. Pavisam tuvu izgaismojās seja.

“Nāc,” viņa vēlreiz nočukstēja, un pirms viņš paspēja ko atbildēt, viņa jau bija aiz viņa muguras, ar plaukstām aizsedzot plakstus; lēni, pa vienam viņš spēra soļus, viņas elpas vadīts. Nošvīkstēja lapas un kāds zars nokrakšķēja zem viņa kājām, uzausa gaisma. Vēsa mēness gaisma, kas spoguļojās ezera tumšajā, dzestrajā virsmā, neredzams attālāk burbuļoja kāds strauts vai avots, smejošs, viegls, dzidrs – kā viņas augums.

Pirms viņš paspēja samulst, viņa jau bija nometusi drēbes, ātri kā nokalpojušu čūskas ādu, un ienirusi nakts ūdeņos. Ezers novirmoja, viņa saplūda ar neredzamjām, smalkajām zemūdens straumēm un tajā mītošo radību, lunkana un nenotverama.

Minstinoties viņš sekoja, ģērbjot nost katru no drānas gabaliem kā daļu sevis, kā bruņas, kas sargājušas viņa dvēseli. Viņš sajuta māņticīgas bailes, ka, tos šeit atstājot, viņš vairs nekad nevarēs savākt sevi atpakaļ, un daļa viņa būtības paliks krasta niedrēs, viņas matos, viņas, smalkajos vijīgajos pirkstos. Viņš juta viņas skatienu, viņas auguma versmi tam nepieskaroties, un viņš bija kails pret to, kails un neaizsargāts. Viņa te bija stipra – viņš bija svešinieks.

Tumsā viņš redzēja viņas tumšās, mirdzošās acis.

“Nāc,” tās teica bez vārdiem.

Un viņš tām sekoja.

tuvāk

cauri sīkiem asiem brikšņiem

noskrāpētiem kailiem cirkšņiem

es pie tevis tuvāk eju

vai uz kauju vai uz deju

zini, man ir ļoti bailes

nevar redzēt kas ir tālēs

tikai soli priekšā taustot

nezinot un nenojaušot

un kad balti uzaust rīti

maigi, dzidri, miglā tīti

nokrīt ēnas norimst puksti

klusā dzīlē dziļi čuksti –

pašai sevi tavās acīs

neviens cits man nepasacīs

raganas raksti V

“Es esmu nācis ar mieru, burve.”

“Šai zemē nav miera, svešiniek. Un nebūs vēl ilgi.”

Melnie, smagie mati bija izraibināti palsām, gaišām strēlēm. Viņš pamanīja sevī naivu vēlmi noticēt, ka tās garāmejot ir atstājusi salna, un drīz, kūstot lediem, tie atkal būs spoži un vijīgi kā agrāk, kad viņš pirmo reizi tiem pieskārās. Tumši, sīvi smaržaini… Tikai viņas mugura bija tikpat stalta kā vienmēr, par spīti nastai, par kuras smagumu runāja acis. Arī tās bija skārusi salna.

“Vai kādreiz es pārstāšu būt tev svešinieks, burve?”

Viņa paraustīja plecus.

“Ne šai dzīvē.”

“Tad es cerētu satikties citā, ja tādai ticētu.”

Viņa pasmaidīja.

“Es šodien aizvēru acis vienam no jūsu karavīriem. Vai zini, ko viņš teica pirms tam? “Paldies, es aizlūgšu par tevi debesīs.” Tātad, kāda cerība manai zudušajai dvēselei vēl ir.”

Lēni, pa vienam saišu ritulim un vācelei viņa turpināja pārcilāt somas saturu. Daži no traukiem bija pustukši, viņa tos pakratīja, pirms likt atpakaļ.

“Burve.”

“Kādēļ tu turpini te nākt? Ko tu gaidi? Es nespēšu pieņemt ne tavu ticību, ne svētīt tavu ceļu. Pārāk dziļas rētas ir atstājuši jūsu soļi šai zemē. Pārāk ilgi man un man līdzīgajām nāksies tās dziedēt.”

“Tu nespēj atzīt, cik tuvi tie ir. Mūsu ceļi. Un Viņā tie top Viens.”

“Tagad tie ir savīti asinīm, uguni un zvērestiem atriebt. Un jūsu karavīru izvaroto sieviešu bērni savīs tos vēl ciešāk. Jā, tas tā ir. Tos nevarēs vairs nošķirt. Varbūt tāds ir Lielās Mātes lēmums, caur tiem dzemdināt mūs no jauna…”

“Kādēļ tad tu joprojām bēdz no manis?”

Pēkšņi viņš sajuta spēcīgu, kaismu vēlmi viņu noskūpstīt. Ievīt pirkstus viņas matos… Viņš nodrebēja. Tik maz kas bija mainījies. Un viņa to redzēja.

“Jo tu gribi iegūt. Jūs visi gribat. Kurš godu, kurš naudu, kurš sievietes miesu. Ar varu iegūt, ne sagaidot telpu, ne sagaidot ziedu, kas atplaukst savā laikā. Nepacietīgi un raupji jūs ņemat paši, un ņemtais sairst jūsu rokās kā pīšļi.”

“Burve, tu nezini, cik tālus ceļus es esmu gājis, bet visi tie tev ir par tuvu. Es nevaru samierināt pasaules, ja tas ir tas, ko tu prasi.”

Viņa iesmējās.

“Vai es ko prasu? To visu tu esi izdomājis savā prātā, lai dzītos pakaļ iedomātam medījumam.”

Viņš sajuta dusmas.

“Neizaicini manus dēmonus, kairinot tos ar nicinājumu, burve. Tu nolādi karu, bet pati sēj indi. Ar savu augstprātību tu noārdi tiltus tur, kur tie iespējami, un pēc tam pati izdedz vientulībā. Tu esi nocietinājusi savu maigumu un aizslēgusi sirdi, atstājot taku tikai bērniem un mirstošajiem. No kā tu baidies? Burve, liela ir tava patiesība, vai tai vienmēr pretim nav cita? Es redzu, cik tuva ir gaisma, kurā tu spīdi – tuva tai, kas dod ticību man. Un es turpināšu tev sniegt savu roku, līdz reiz tu to pieņemsi. Un varbūt tas darīs vismaz nelielu izmaiņu tai cīņā, kuras daļa mēs esam.”

Viņa klusēja, bet viņš jutā kaut ko trauslu kustamies viņā, spožu un trauslu kā sveces liesma. Viņa ierunājās, klusi, skaidri.

“Zini. Es savā mūžā esmu pieņēmusi desmitiem mazas dzīvības, tām ierodoties šai pasaulē. Bet pēdējā gada ritā esmu aizvadījusi simtiem, un visas pirms laika. Es nespēju atrast sevī pieņemšanu šai tīksmei mirt un nogalināt – vienalga, kā vārdā. Ja tu spētu uzbūvēt tiltu, kas ved tam pāri, es ietu. Vai vari?”

“Tu mani aicini vai izaicini, burve? Un ja es teiktu, ka varu to uzbūvēt tikai kopā ar tevi?”

Viņa pasmaidīja.

“Bet ja nu tāds jau ir, un vienīgais, kas vajadzīgs, lai tas varētu nest, ir solis? Varavīksnes tilts pēc asaru lietavām. Reizēm es to redzu, aizverot acis. Kā pavasari ziemas spelgonī.”

Viņa pēkšņi un dzidri iesmējās, uzliekot roku uz viņa krūtīm. Un viņš sajuta siltumu starojam no tās, caur sevi, caur viņu, sīkām sazarotām stīgām saaužot augumus un dvēseles vienotā plūsmā – pulsējošā, dzīvā un kopīgā.

“Šeit es to jūtu. Šeit.”

raganas raksti IV

“No kurienes tik daudz… tik daudz naida?”
“Pirmās ir sāpes, naids nāk pēc tam. Lielas sāpes, ko neviens nav auklējis, līdz tās sāk iestāties pašas pret sevi. Naidam var dot mērķi, kamēr sāpēm ne – un tad tas kļūst par plostu, kurā patverties no sāpju dzelmes. Bet naids nedod piepildījumu, tas padara tā nesēju par nealgotu kalpu. Naids vieno, bet tā ir viltus kopība – tiklīdz nodziest ugunsgrēka gaismas, sirds ieslīgst atpakaļ vientulībā. Naids iznīcina, bet nezina, ko stādīt vietā.”
“Tikai nesaki, ka Mīlestība zina. Es nedzirdu neko no Viņas, kad viss, kas turēts svēts, tiek samīts nejūtīgām kājām, kad tuvie cieš netaisnīgas nievas, kad mazi prāti lemj lielas lietas, vedot bezdibenī tautu … ”
“Kad naids ir atnācis, tam jādod vieta. Bet esi uzmanīga: naida uguns aug lielāka, jo vairāk to baro. Tu vari to uzrīdīt pretiniekam kā suni, bet drīz tas gribēs sakost arī viņa draugu. Naids viegli kļūst nevaldāms – palaid to brīvībā, un tas izpostīs visu, visbeidzot arī tavu pašas sētu. Labāk met to ugunskura vietā un izdejo viena vai kopā ar biedriem savu sāpju deju. Kad paliks tikai pelni, tu varēsi uzvilkt miera zīmi uz savas pieres un iedēstīt pēdējo dzirksteli sirdī, lai tā izved tevi cauri tumsai.”
 

raganas raksti III

“Es gaidīju tevi, meit. Piesēdi.”
Brūnās, grumbotās plaukstas lobīja pupas. Raža šogad nebija bijusi laba, daļa pākstu bija pelējušas, daļa – tārpu saēstas. Pirksti nesteidzīgi vēra vaļā mizu vāceles, vienu pēc otras sadalot derīgajā un liekajā. Lai gan kas bija lieks? – viss reiz atgriežas zemē atpakaļ.
“Man jādodas. Rīt var būt par vēlu. Es atnācu lūgt tavu svētību.”
Vecā nepacēla acis, un viņas pirkstu ritms nemainījās.
“Kuģis neprasa vēju, bet sagaida to.”
Burve saviebās un dusmās sažņaudza rokas.
“Ko gan vēl gaidīt? Es redzēju to savos sapņos. Es to redzēju sen. Vienīgais, ko nožēloju, ka nedevos turp jau tad, kad viņi tikai sāka aust savus tīklus mūsu birzīs… klusu kā kurmji viņi atnāca un saara mūsu pamatus. Bet viss nav zudis.. vēl nav, es zinu.”
Vecā iesmējās klusus, rešņus smieklus.
“Jauna tu esi, meit. Karsta un paštaisna kā no ugunskura nomaldījusies ogle.”
“Lai tad es esmu lāpa. Tāpat man pavardā nav vietas.”
Viņa pavērsās pret durvīm, strauja, ievainota.
“Nesteidzies,” vecā gurdi piecēlās un nopurinājusi priekšautu. “Tavs ceļš bez tevis neaizies. Piesēdi, lai dvēsele neaizbēg pirms laika.” Nedaudz pieklibojot viņa piegāja pie plīts un pārbaudīja uz tās kūpošos kastroļus. “Vai ēdīsi?”
Viņa klusējot pamāja.
Bļoda ar viru bija ieplaisājusi un tumša, tāpat kā vecās sievietes saulē un vēja aprepejusī seja. Siltais ēdiens spēcināja nogurušo miesu, tāpat kā klusais, raupjais tuvums – dvēseli.
Vecene sabikstīja uguni, un dzirksteles sprakšķēdamas izlidoja mazos uguns lidoņos.
“Tu skrien, jo šaubies, bet šaubies, jo esi dzīva. Tikai dvēselē mirušais nešaubās, kas nogriezis savas saknes. Katrs tavs solis atbalsojas pasaules velvēs un katrs tavs vārds izsēj sēklas, kas raudzīsies tev augļos pretim jau rīt. Tu baidies cerību, ko nespēsi attaisnot un baidies sāpju, ko nespēsi apturēt. Tu gribi iet viena un nevari. Tā visa ir tava ceļa cena, ko tu izsver savās rokās, bet esi jau samaksājusi.”
“Es negribu iet.. bet nav cita. Un nespēšu dzīvot neaizgājusi.”
“Tad tas ir labs ceļš, un viņš tevi vedīs pats. Tādu ceļu tu nemin viena, to auž tie, kas tevi ir izvēlējuši.”
Vecā pasmaidīja, atbildot uz neuzdoto jautājumu.
“Mans ceļš ir palikt. Katram sava vieta ritā. Kādam jaunu nest, kādam iznīcināt, kādam netaisnību uzveikt, kādam – radīt. Kādam tiltu sargāt starp vakaru un rītu. Ej ar mieru, meita, un tava sirds tevi nepievils.”
Viņa iespieda sievietes rokās pupu. Lielu, raibu, spoži dzīvīgu.
“Ja tu esi pupa, neceri būt ābele. Kāp debesīs, un citi kāps ar tevi. Vai nekāps. Atceries – katram ir savs ceļš, katram savs…”
“Bet ja es nodošu – nodošu savu ceļu?”
Vecā iesmējās silti, sirsnīgi.
“Vai tad, meit, var nodot ceļu? Vai tauriņš nodod kūniņu, kad to pārtapis salauž? Viss mainās, arī ceļi, un visi tie reiz satiekas Viņas plaukstās, lai atkal tiktu vērpti, šķeterēti un austi no jauna.”

raganas raksti II

Viņas acīs dzalkstīja tumšas, klusas sāpes.
“Tu un Tev līdzīgie… Cik maz jūs redzat no pasaules. Pasaule jums ir tikai lieta, ko pakļaut. Padarīt saprotamu, nošķeļot lieko. Jūs nedzirdat, kā putns vītero kokā, ja vien tas nav medījums. Jūs gribat iekarot pat jūru un debesis, un nosaukt to par savu. Tik vāja ir jūsu dvēsele, ka tā neprot paklanīties Noslēpuma priekšā. Jūsu sirds ir akla un prāts – aptumšots, dzenoties pēc tā, ko nekad nav iespējams iegūt.”
“Burve, nāk jauni laiki, un pat tu to nespēsi apturēt. Cik ilgi tu stāvēsi pretim? Tu neesi klints, vētra samals tevi bez žēlastības.”
Viņa nicīgi paraustīja plecus.
“Es nedrebu par savu dzīvību. Tā turpināsies citāda, citur. Izaugs jauni asni un es redzēšu sauli viņu ziedos.”
Viņš nopūtās. Viņa stāvēja tik skaista, stipra un tik vientuļa.
“Tu esi nogurusi, burve. Cik ilgi tu cīnīsies? Ko tu centies pasargāt? Vai esi pārliecināta, ka tas, ko neielaid savās durvīs nebūs tas, kas izglābs Tavu tautu?”
“Jūs tāpat paņemsiet lielāko daļu, glābēji. Jūsu runas ir saldas, tāpat kā jūsu galdi, pilni salaupītu pasaules bagātību. Daudzi aizies ar jums, jūsu kalpībā, man tas sāp, bet nav manā varā. Man rūp tikai sēkla. Kaut viena, kas varēs pārziemot un uzplaukt, kad tam pienāks laiks.”
“Tava pasaule ir skarba. Tie, kas ir vāji, nespēj tajā dzīvot. Tas, ko tu zākā par zārku, ir šķirsts, kur patverties visiem. Jā, ir upuri, kas jānes, bet to nes visi – dzīvības vārdā, labākas dzīves vārdā.”
Viņa rūgti iesmējās.
“Jūs nezināt ne to, kas ir Dzīvība, ne to, kas ir Nāve. Savā sīkajā dvēselē jūs gribat pakļaut pat Tās. Dzīvība ir kā avots, kas auļo uz priekšu neapturams, un sienas, ko jūs ceļat, tikai padara viņas nesēju vāru kā ēna, ka spēks paliek neizmantots un izčākst kā prauls. Dzīvību kaltē saule un mērcē lietus, plosa vējš; mūros, ko jūs ceļat savai drošībai, tā nonīkst kā zieds bez dienasgaismas. Nāve ir viņas māsa, klusa kā nakts, kas aizver acis nogurušajiem, kad pienācis viņu laiks – ne naidnieks, ko aicināt uz divkauju.”
“Tu runā skaisti, burve. Bet kur ietu tu, kad tavs bērns mirtu uz tavām rokām un viss, ko tu zini, nespētu viņu glābt? Vai tu paliktu savā spītā?”
“Es nezinu. Sāpes pēc mīļā ir dziļas kā bezdibenis, iespējams, es darītu daudz ko, ko mana sirds neatzītu. Varbūt es salūztu un lūgtu pēc žēlastības, nesot par upuri visu, par ko esmu stāvējusi līdz šim. Kas zina, “ viņa paraustīja plecus. “Un pat tad – es nespētu aizmirst, ka slikta dzīve ir smagāka par labu nāvi.”
“Vai tagad tā neesi tu, kas apgalvo saprotam Mistēriju? Kas sludina vienīgo patiesību? Kas tiesā? ”
Viņa pasmaidīja nogurušu smaidu.
“Nav vienas patiesības, to zini arī tu. Tikai jūsējā ir mazāk toņu, bieži sašaurinoties līdz melnbaltai. Katrs tāpat izdarīs izvēli, savējo, un ar to dzīvos. Vai mirs.”
“Tu nekad neieraudzīsi monētas otru pusi, pirms nepagriezīsi to otrādi. Vai tiešām tevī nekad nav šaubu par savu pareizību, burve? ”
“Vai māte varētu iznēsāt bērnu, ja nepārtraukti šaubītos, ka dara to pareizi? Es nenoliedzu Tavu patiesību, es tikai eju savu ceļu. Es esmu sīka, bet esmu daļa no Viņas, un kurp Viņa vedīs, turp iešu es. Bet tu nezini, kā tas ir. Tu esi pieradis zināt.”
“Mēs neesam tik tālu viens no otra, kā tev šķiet, burve.”
“Mēs neesam tālu. Bet pagaidām nesatiekamies. Ardievu, Svešiniek, ” viņa pabužināja zirga pinkaino galvu un ar basajiem papēžiem viegli piesita tam sānos. Soļi nozuda krēslā.
Viņš noraudzījās klusēdams, cilādams sevī mīlestību un skumjas. Abas bija lielas – lielākas, kā viņš varēja ietilpināt, un neietilpušais ritēja pār viņa vaigiem dzidrās, klusās straumēs.
“Ja Dieva Debesīs ir vietas tik daudzām zvaigznēm, uz Dieva Zemes atradīsies vieta gan raganai, gan baznīcai, “– viņam šķita, ka kāds iečukst ausīs, klusu kā vakara vējš.

pilna Māras istabiņa

Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena šūnas vienā asinsritē… Tagad vēl tuvāk, vienā vētrā, vienā orkānā.
Un nav, pie kā pieturēties. Kas ir tā bāka, kas parādīs ceļu? Pazuduši orientieri, veco ir sagāzis vējš. Tāpēc mēs šķeļam. Norobežojam. Ekstrahējam. Vienkāršojam un pēc tam pieprasām. Es beidzot zinu, kurš ir vainīgs. Esi tā, lai man ir droši. Nes atbildību par manu izmisumu. Varbūt, kad upurēšu Tevi, vētra beigsies? Un ja nu ne?
Pasaule nav droša vieta, nekad nav bijusi. Neparedzama. Un vienlaikus sīkiem pavedieniem kopā saausta, kur, vienu paraujot, sakustas viss…
Sīki, mazi šūpulīši. Visi līdzi līgojās…