Sistēmiskie izvietojumi

Vīrišķais un sievišķais

Risinot dzīves uzdevumus, mēs vienlaikus izmantojam savas vīrišķās un sievišķās kvalitātes. Daudzās filosofiskās sistēmās (piemēram, I-czin) tiek runāts par šo spēku proporciju izpausmi visdažādākajos aspektos. Iepazīstot savu dvēseles kustību mēs varam sākt atšķirt, kurus mūsu stāvokļus, izvēles, vektorus pamatā ietekmē sievišķā un kurus – vīrišķā enerģija. Piemēram, sasniegt mērķus, realizēt ieceres iespējams gan caur sievišķu izpausmi, gan vīrišķu. Sievišķā plūsma meklē mazāko pretestības ceļu, vīrišķais – pretstāvi, konfrontāciju, pārvarēšanu. Mūsdienās ļoti daudz sieviešu lieliski izmanto vīrišķās kvalitātes (līderība, konkurence, struktūra), kamēr vīriešiem arī sociālajās vērtību sistēmās vairāk akceptēta kļūst sievišķo kvalitāšu iemiesošana, izpausme (sajust, būt blakus, radīt telpu). Var teikt, ka būt piederīgam kādai nosacītai sievišķībai vai vīrišķībai nav tik obligāti (kā tas bijis dažus gadsimtus iepriekš), lai dzīvotu labi.

Kāpēc tomēr mēs teicamies pretim iekšējiem vai ārējiem tēliem, ko saucam par “sievišķīga sieviete” un “vīrišķīgs vīrietis”? (*Nerunāju šeit par sociāliem, filosofiski-reliģiskiem uzstādījumiem, kas sievišķību/vīrišķību definē caur pieprasījumu “īstai sievietei jābūt…” “vīrišķīgs vīrietis nekad…”)

Man šķiet, mēs intuitīvi jūtam, ka, dzīvojot saskaņā ar savu autentisko “vielmaiņu”, kas tomēr nesaraujami saistīta gan ar bioloģiju, gan ar enerģētiku, dzīve kļūst pilnasinīgāka un mēs paši – skaistāki. Dodot cieņpilnu vietu tai sievišķībai un vīrišķībai, kas manī ir iesēta, es ļauju tai augt, izpausties vispiemērotākajā veidā, un tas kļūst redzams, jūtams arī apkārtējiem. Kas arī visdrīzāk ir tas, ko mēs dēvējam par pievilcību

pilna Māras istabiņa

Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena šūnas vienā asinsritē… Tagad vēl tuvāk, vienā vētrā, vienā orkānā.

Un nav, pie kā pieturēties. Kas ir tā bāka, kas parādīs ceļu? Pazuduši orientieri, veco ir sagāzis vējš. Tāpēc mēs šķeļam. Norobežojam. Ekstrahējam. Vienkāršojam un pēc tam pieprasām. Es beidzot zinu, kurš ir vainīgs. Esi tā, lai man ir droši. Nes atbildību par manu izmisumu. Varbūt, kad upurēšu Tevi, vētra beigsies? Un ja nu ne?

Pasaule nav droša vieta, nekad nav bijusi. Neparedzama. Un vienlaikus sīkiem pavedieniem kopā saausta, kur, vienu paraujot, sakustas viss…

Sīki, mazi šūpulīši. Visi līdzi līgojās…

Vienam vai kopā?

Nav tādas objektīvas atskaites sistēmas, lai noteiktu, vai labāk dzīvot vienam vai pārī. Sociāli un ekonomiski mūsdienās būt vienam ir daudz vienkāršāk kā tas bijis agrāk, lai gan joprojām vienatne, dzīve bez partnerattiecībām bieži tiek sociāla traktēta kā zināma veida deficīts (sievietēm biežāk kā vīriešiem, tomēr kopumā abpusēji). Kā atšķiras šīs formas no sistēmiskā viedokļa? Ja atceramies, ka pārī Lauka rezervuārs ir kopīgs, lielāka ir arī kopīgā pāra jauda – gan radīšanas, gan destrukcijas virzienā. Vienatnē sevis iepazīšanas ceļā ir vairāk telpas pauzei un tempa maiņai, pārī – vairāk intensitātes. Pārī mēs savā ziņā kļūstam caurredzamāki (arī citiem), ievainojamāki, ēnas materiāls nepārtraukti tiek kustināts, un mums nav atpūtas (it kā vienam no otra, bet patiesībā no sevis). Veidojot dzīvi vienam, ir lielāka iespēja apstrādājamo materiālu dozēt, kontrolēt – dzīve bieži ir savā ziņā vienkāršāka, nav jādala ne enerģētiskie, ne materiālie resursi. Tādēļ vienatnes periodos ( piemēram, pēc vai starp ilgstošākām attiecībām) cilvēki bieži atplaukst – resursi, kas tikuši lieti kopīgajā atvarā, var palikt pie sevis, barot, ļaut piedzīvot sevi un personīgo vektoru. Var būt arī otrādi – šķiroties (bieži, sevišķi aizejot tieši no destruktīvām attiecībām) cilvēks jūtas pilnīgi pazaudējis jebkādus pieturas punktus, jo nākas pārstrukturēt savu funkcionēšanu enerģētiskā līmenī – materiāls, ko ir nesis partneris, atgriežas ar pilnu jaudu. Ja vienam/ai (mūsu kultūrā tās biežāk ir sievietes) jāaudzina bērni, pāra jautājums sāk pildīt arī citu funkciju, caur tām meklējot vēl kādu pieaugušo, “nesēju”, ar ko līdzdalīt psiholoģiski-sadzīvisko slodzi.
Ļoti bieži attiecībās mūs vilina nemirstīgā cerība, ka “būs labāk”. Ka partneris aizpildīs vismaz daļu no tām nepiepildītajām ilgām, ko nesam līdzi no citām attiecībām, primāri – no bērnības. Un gandrīz vienmēr šīm gaidām nav lemts piepildīties. Partneri uzliek viens otram mammas/tēta projekcijas un vienlaikus paši rauj tās nost: “Nē, es neesmu Tava mamma, tētis. Es esmu Tavs partneris.” “Lūdzu, esi, vismaz nedaudz. Vismaz šajā vietā, iedod to, ko man tik ļoti vajag.“ Šādi spēlēties iespējams ilgi.
Kādēļ, arī sasniedzot zināmu pašpietiekamības, dziedināšanas līmeni, mēs tomēr tiecamies iet attiecībās? Bez seksuālās dziņas, kas mūs velk kopā vienu pie otra instinktīvā līmenī, pastāv arī “Lauka dziņa” – tā tiecas caur mums samaisīt atsevišķo materiālu kopā un caur to atrisināt ko iepriekš neatrisināmu. Vienatnes brīvībā dvēsele bieži “skumst” – tā vēlas tikt kustināta. Lai gan apzināti mēs vēršamies pēc labā un patīkamā, un smago un grūto kustināt negribam, dvēsele tiecas uz jebkādu kustību, jo tikai caur iespējama dzīvība, izmaiņa, attīstība. Un partnerattiecības ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem šim mērķim, varbūt izņemot vienīgi intensīvas garīgas prakses. Lai gan arī par to var diskutēt 🙂

Pāra lauks

Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr par partneri izvēlēsimies cilvēku, kura risināmie jautājumi būs radniecīgi mūsējiem un gandrīz vienmēr – to, ar kuru primāri spēcīgi rezonē tieši iepriekš vietu neatradušais, neapzinātais mūsos.
Tieši tumsas rezonanse iekustina lielāko kaisli un pievilkšanos. Kad intensīvā apmaiņa ar izgaismotajām daļām, resursiem (iemīlēšanās) noslēdzas, sākas patiesais savstarpējās atklāšanas piedzīvojums – pamazām un nenovēršami, mēs saskaramies ar tām savām neapzinātajiem aspektiem, kas bieži vien ir snauduši – pārī dubultotie resursi plūst turp, kur ir lielākais spriegums un sāk to kustināt, mainīt. Šo momentu var pazīt pēc reakcijas “Nē.”
Neaiztiec mani tur. Tikai ne atkal. Es vairs nevaru izturēt. Pietiek.
Šajā vietā cilvēki izvēlas dažādus sevis pasargāšanas mehānismus. Viens – neiet tālāk. Attiecības vienmēr ir īslaicīgas, paliekot cerību-sapņu-resursu apmaiņas posmā. Cits – meklēt formas, kā mazināt šo spriedzi, smeļoties papildus resursu ārpusē (projekti, aizraušanās, draugi, darbs, sānsoļi). Cits – neko nedarīt ar šo spriegumu, dzīvot tajā. Visai reti mēs spējam iet šajā izaicinājumā tieši, nepastarpināti satikties ar sevi otrā – un to mainīt. Iespējams, līdz galam tas arī nav iespējams.
Pāri, kas dzīvo ilgā kopdzīvē parasti jau pazīst viens otra tumsu un savā ziņā kopīgi pieskata to. Izveidojas gan konstruktīvi, gan destruktīvi mehānismi, kā ar šo materiālu apieties – mīlot viens otru bieži savādos veidos. Nevis “viņa to nav pelnījusi” vai “kā viņa var tā pret viņu izturēties”. Viņi apstrādā materiālu kopā – kā māk. Tik ilgi, kamēr pietiek JĀ.
Bieži, veidojot savas pāra attiecības bērns nostājas lojalitātē vai pretstāvē saviem vecākiem: “tikai viens vienīgais partneris, kā tas bija maniem vecākiem”, “tad labāk neprecēties vispār, tikai ne kā viņiem”. Tā ir bērnišķa vēlme izmainīt savu izcelsmes vidi, apstrīdēt to. Manu vecāku pāra stāsts ir viņu personīgais stāsts. Es esmu tikai šo attiecību auglis. Paldies. Es eju tālāk, radot savu sistēmu – viens vai kopā. Un tas jau ir mans sevis pārradīšanās stāsts.

Ko tu radi?

Reiz mans vīrs padalījās ar lielisku jautājumu, ko iespējams uzdot sev vai tuvākajam, kad ļoti, ļoti gribas runāt par to, cik slikti viss ir (pēdējā laikā ir diezgan daudz ieganstu, vai ne?) Jautājums ir vienkāršs:
“Ko tu šobrīd radi?”
Jautājuma mērķis nav pozītīvās domāšanas ģenerēšana, bet gan fokusa maiņa. Kurp vērsts ir mans skatiens? Kurp vērsta mana enerģija? Smagos apstākļos es piedzīvoju noteikta veida jūtas, un balstoties uz tām, sāku modelēt iespējamo realitāti. Šobrīd dažādu ierobežojumu, sankciju un lēmumu iespaidā daudzi piedzīvo ļoti smagas, grūti tolerējamas jūtas un emocijas – paceļas senas sistēmiskas traumas (genocīds, karš un šķiru cīņas) un tām pievienojas svaigas, personīgas. Tāpat grūst pamati un ierobežoti kļūst resursi, kas ir uzturējuši mūsu labizjūtu līdz šim. Šobrīd grūti atrast cilvēku, kas neatrastos lielākā vai mazākā pārmaiņu un neparedzamības izjūtā. Un viena no vajadzībām, kas stabilizē šo vienlaikus iekšējo un ārējo, grūti izturamo svārstību – ir piederība.
Mēs esam radīti piederīgi – kā būtnes, kas vēlas piederēt. Būt par savējo. Būt par “vienu no”. Vai tā būtu ģimene, domubiedri, reliģiska vai idejiska kopiena – piederība ir spēks, mēs to jūtam, piedzīvojam, kad asociējam sevi ar “mēs”. Kad būtiska piederība zūd, iekšēja krīze ir neizbēgama. Ja ir pieejami iekšēji resursi, mēs meklējam un radām jaunas piederības. Ja nav – varam nogrimt dziļā vientulības, atšķeltības bedrē. Kā pusaudzis savā identitātes meklējumā.
Man šķiet, ka arī šī kovidkrīze ir ļoti par piederību. Gluži kā pusaudži mēs meklējam jaunus “mēs”, pārstrukturējamies vai slīgstam depresijā. Tam, kam esam piederējuši agrāk, bieži vairs nav iespējams piederēt, jo struktūras mainās un sairst, iepriekš drošie balsti ir saļodzījušies un nespēj mūs turēt. Aktualizējas cita veida prioritātes, pēc kā izvēlēties savu piederību. Man šķiet, ka tieši tāpēc potēšanas pazīme kļuvusi par tik spēcīgu frontes pieņemšanas motivatoru. Tik viegli identificēt piederību! Pat ejot “pret”, mēs ejam “par” – lai būtu kopā, lai saglabātu sevi. Lai justu vairāk spēka. Spēka, lai cīnītos pret to, ko nespējam pieņemt … sevī.
Jo grūti ir pieņemt to, ka piederīgi esam mēs visi. Visi mēs piederam vienam Laukam, un tumsa, ko nespējam izturēt otrā, tikpat ir mūsu pašu. Viens no sistēmiskajiem likumiem ir: “Neviens nav izslēgts, katrs ir piederīgs”. Varmāka un upuris, zaglis un apzagtais, bagātais un nabagais, skolotājs un ministrs, potētais un nepotētais. 🙂 Katram ir vieta sistēmā, katram ir vieta Dievā (te mēs bieži sakām: “Lai jau ir, tikai lai tā netraucē manējai!” Un patiesībā jau .. traucē tikai neatgaiņājamā, neizturamā sajūta, ka gaiss, ko elpojam ir viens. Ka Viņš, šis citādais, ir tik tuvu pat atstatu un man ir grūti ar to samierināties – samierināties ar mūsu tuvumu…).
Ir praktiski neiespējami NEizvēlēties piederību … bet gluži reāli ir neizvēlēties fronti. Radīt jaunus tīklus un atbalsta punktus, radīt jaunas saites, kas balsta jaunā veidā sevi pašu un savu piederības telpu. Veidot tiltus un platformas, kurās satikties ar atšķirīgo, bez bailēm pazaudēt sevi. Pacelties augstāk, lai redzētu, ka viss ir viens. Un pat, ja liekas, ka vainīgs ir kāds cits, pazemīgi un vienlaikus drosmīgi atzīt: es esmu līdzradītājs. Es to radu. Te, šobrīd. Tātad – es varu izvēlēties.
Un Tu –
Ko Tu šobrīd radi?

Dainas un sistēmiskie likumi

Tautasdziesmas es iepazinu agrāk kā sāku strādāt ar sistēmiskajām metodēm. Bet, dziļāk piedzīvojot katru no šiem laukiem, biju pārsteigta, cik daudz smalku paraļēļu tajās iespējams ieraudzīt. Un cik patiesībā daudz praktisku pieeju ir “iekodēts” dainās.

Vai esat pamanījuši, ka latviešu tautasdziesmās īpaši nav sastopami teksti par to, ka mamma ir “slikta”, nav pietiekami laba? Drīzāk otrādi – reizēm var likties, ka dainas ir pārlieku rožainas – māmiņa kā saulīte, “baltu mani audzināja”, “pati dubļus brida, mani nesa rociņā”. Diez, kāpēc tā? Var, protams, runāt, ka bērniem “tajos laikos” mammas klātbūtnes pietrūka, tāpēc tik mīļi par tām dziedāja. Bet man tomēr šķiet, ka tajā ir arī kāda, ne mazsvarīga, zinība.

Sistēmiskajās metodēs daudz tiek strādāts ar uzmanību. Kā zināms, kur ir uzmanība, tur ir enerģija. Ja mēs apzināti vēršam uzmanību uz resursu, ko esam saņēmuši/saņemam caur saikni ar māti, daudz mazāk mūsu enerģijas un uzmanības nonāk tajos slāņos, kur mammas tiešām ir pietrūcis vai es kā bērns esmu saņēmusi mantojumu, no kura visu mūžu cenšos atsvabināties. Es skatos uz savu Mammu kā Sauli, un tādu viņu redzu. Nenoliedzot smago un grūto, es vienkārši fokusēju savu uzmanību uz šo, Saulei līdzīgo. Tas, protams, nenozīmē, ka uz smago nav jāskatās vispār – bet tas padara mūsu uzmanību, mūsu iekšējo vērsumu elastīgu, kustīgu. Mēs varam izvēlēties. Iekšējās kustības un dzīvības kļūst vairāk.

Arī dainas ir iespējams dziedāt un piedzīvot dažādi. Pat vislabākās, spēcīgākās dainas ir iespējams dziedāt stipri “atpakaļ” – saldsērīgā nostaļģijā vai protestā uz to, kas ir zudis, un tad tajās nebūs enerģijas ne priekš dziedātāja, ne klausītājiem (ja tādi ir), vai arī tā būs deformēta. Svarīgi dziesmu piedzīvot priekš sevis, te un tagad, šajā brīdī un aktualitātē, ar kuru esmu. Piedzīvojot kustību, kas caur tām ved mani uz priekšu, manā dzīvē. Tad dainas kļūst dzīvas, darbīgas un svētīgas.

Es savai māmiņai
Kā sirsniņa azotē
Kā sirsniņa azotē
Kā puķīte dārziņā

Es tevi ne(ie)redzu

“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.

“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”

“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”

“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.

Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.

***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.

Atplaukt

Kā cilvēciskas būtnes mēs veidojamies uzmanībā. Vecāku mīlošo acu uzmanībā. Tā ir saule, kas liek mums plaukt, augt, attīstīties, lai ietu pasaulē un droši to izpētītu, apgūtu, radītu sevi tajā. Bet mūsu vecāki nekad nav ideālas, maigi sildošas saules. Varbūt saule bijusi karsta un dedzinoša, un nekas nav varējis plaukt no tā, ko sevī esmu nesusi, un visi resursi tērēti cīņā par izdzīvošanu. Varbūt tā bijusi auksta ziemeļu saule, kuras staros es esmu pieradusi dzīvot saldama, kaut iekšēji esmu maigs dienvidu zieds…
Lai gan fiziskā vecāku klātbūtne ir svarīga, tā nav izšķiroša. Ja vecāki ir ļoti aizņemti ar savas vai no dzimtas priekštečiem pārņemtas sāpes auklēšanu, viņos būs ļoti maz vietas priekš bērna, pat atrodoties blakus divdesmit četras stundas diennaktī. Vecākiem ir savi procesi, iekšēji un ārēji, kas liegs tiem iedot tik un tā, kā gribas bērnam. Un pat, ja vecākos būs pietiekami daudz brīvības iekšējā telpā, gan emocionālu, gan fizisku resursu, neierobežota pārpilnība beidzas ar brīdi, kad mēs pametam mātes miesas. Te mēs saskaramies ar nepietiekamību, un tieši caur to pieaugam.

Tādēļ caur izvietojumiem mēs nelabojam vecākus, bet gan audzinām sevi mazo, lai pārstātu gaidīt to izsapņoto sauli, kas nekad vairs neuzleks. Mācoties gūt resursus tur, kur tie ir pieejami tagad. Lolojot sevi. Pamanot, ka ir daudz labu acu, kas spēj dot man mīlestības uzmanības siltumu tādai, kā esmu. Vienkārši tāpat, neprasot un nevērtējot – kā Saule dod.

“Paskatos Saulītē
Kā savā māmiņā…”

Lauka kustība

Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās izvietojumu metode. Tā saucamā “aizvietotāja uztvere” – spēja sajust jūtas, pārdzīvojumus, dvēseles stāvokļus cilvēka vietā, kuru es nepazīstu un par kuru man nav informācijas, vienkārši izvietojuma laikā atļaujot šai pieredzei “sevī ienākt”, apliecina, ka pastāv kāds informatīvais nesējs ārpus mūsu cilvēciskās, individuālās identifikācijas.
Morfoģenētiskais Lauks, Zinošais Lauks, energoinformatīvais Lauks, vienkārši Lauks – tas tiek saukts dažādi. Lauks (sistēmfenomenoloģiskajā izpratnē) nav tas pats kas kolektīvā zemapziņa (jungiāniskā izpratnē). Es lielā mērā pieslienos Jeļenas Veselago traktējumam, ka Lauks ir lielums, kas nes visu cilvēcisko pieredžu spektru. Mēs katrs kā indivīds esam Lauku nesoši, iemiesojoši Lauka fragmenti. Caur Lauku mēs esam saistīti, līdzīgi kā elpojot viens otram līdzās, mēs kļūstam saistīti savstarpēja skābekļa-ogļskābās gāzes un daudzu citu savienojumu apmaiņā. Laukam ir viena galvenā kustība, mērķis: izstumto padarīt iekļautu, neredzamo – redzamu. Lauks vienmēr aizņem visu sev pieejamo apjomu, tai skaitā mūsos kā individuālu cilvēcisko pieredzi piedzīvojošās būtnēs. Tieši šīs kustības dēļ mēs paaudžu paaudzēs atkārtojam vienus un tos pašus scenārijus – līdz kamēr izstumtais kļūs iekļauts, atraidītais – pieņemts. To apzinoties, šķiet naivi gribēt sevi attīrīt, harmonizēt “līdz pilnības līmenim”. Lauks ir stihisks, tam ir svešs cilvēciskās laimes jēdziens, tādas abstrakcijas kā dzīves misija, mērķi un materiālā labklājība. Lauks ir kā jūra, nevadāms, bet vienlaikus noteiktu likumību vadīts. Un mēs katrs varam apgūt spēju kuģot šajā jūrā, apgūstot tā vējus, paisumus un bēgumus, atsakoties to vadīt un valdīt, bet iemācoties to pazīt. Tāpat mēs katrs varam iemācīties lasīt Lauku – tam nav nepieciešamas īpašas, ekstrasensoras spējas. Drīzāk, tam nepieciešama pazemība, ne-zināšana un iekšējs Tukšums. Atļauja notikt kustībai – pirmām kārtām sevī, drosme nebremzēt to, kas kustas, iekustas, mostas. Viss dzīvais atrodas kustībā. Kustībā, kas saista mūs smalkā savstarpējās saistības tīklā. Kā latviešu tautasdziesmā:

“Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad es vienu pašūpoju
Visi līdzi līgojās.”

Būt pirmajam

Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā varēts būt iepriekš – viens vai kopā, ātrāks vai lēnāks, taisnākiem pleciem, vieglākā solī, plašākā telpā. Atļāvis to, ko tuvie, mīļie, par tevi gādājušie, nav varējuši vai mācējuši sev atļaut.
Tu esi mazliet nodevējs.
Biedējoši. Spert soli šai jaunajā vietā, kur tevi nepavada. Vai pavada tā, ne pārāk vēlīgi, un varbūt pat ar atteikumu būt par tavējo, tuvo – turp, kurp tu dodies. Katra saikne, lai cik mokoši satīta, samudžināta, elpu žņaudzoša, ir dzīva un pulsējoša – lai cik savādi, bet tā ir Mīlestības saite. Dzīvības stīga, kas sāp saraujama.
Un tikai ar dziļu bijību pret to, kas tevi barojis, tu vari ļaut sev aiziet. Redzot, ka sīkās skrambas sadzīst, kā sīkās tērces var izžūt, bet jūra – ne. Jūtot, kā tikai aizejot uz priekšu, tu vari būt patiesi kopā. Uz priekšu aug avots, prom no iztekas. Uz dzīvības jūru, kas saista mūs uz mūžiem un aiz.
Dun, pazemē dun. Un tu saproti, ka nekad neesi bijis un nebūsi pirmais.
Lielā jūras čūska iekož sev astē. Ir sācies jauns loks.
Tik vien.