Man patīk draudzēties ar dažādu sfēru praktiķiem. Alternatīviem un tradicionāliem. Draudzējoties esmu nonākusi pie atziņām, ar ko šodien gribas padalīties (subjektīvi un personīgi, nekā “objektīva”).
Kad studēju augstskolā psiholoģiju, studiju formātā bija grūti iejusties, jo nevarēju saprast, kāpēc no intervences tiek automātiski izslēgta pati galvenā sastāvdaļa – Dievs (Augstākais Saprāts, Kosmiskā Apziņa, vienalga, kā to apzīmētu – šeit nepiešķiru jēdzienam reliģisku nozīmi). Patiesībā jau viss ir vienkārši – to nevar iekļaut, jo psiholoģija ir zinātne, un (mūsdienu) zinātnē Dieva nav. Kā arī, postmodernismā nav arī vienotas patiesības – pastāv tikai subjektīva.
Tā nu, kā zinātkārs posmodernisma produkts un garīgs meklētājs, pamazām devos meklēt savējo, tai skaitā – palīdzošajā praksē un dvēseles dziedināšanas sfērās.
Kā viena no pirmajām alternatīvajām metodēm un redzējumiem manā dzīvē ienāca holodinamika. Darbs ar iekšējiem tēliem, kontakts ar katra Augstāko Es kā darbīgo centru un transformācija caur iekšējiem resursiem, vadītājam kalpojot kā pavadonim un tiltam starp intuitīvo un racionālo. Joprojām redzu to kā dziļu metodi (ļoti radniecīgu tagad zināmajām Laika Līnijām) tomēr tā standartā neiekļauj “mēs” dinamiku un dzīvu mijiedarbību, ko skaisti pieredzēju, secīgi iepazīstoties ar savu “otro vali” – sistēmisko pieeju.
Izvietojumi, sakārtojumi, sistēmiskā pieeja ir metode, kas (dvēseles) pasaules izpratnē iekļauj Lauku – energoinformatīvu saikni starp mūsu un visām cilvēciskajām (un ne-cilvēciskajām) pieredzēm. Lauku ir iespējams lasīt jebkuram, tam nav nepieciešamas ekstrasensoras spējas. Sistēmiskā intervence ir Lauka intevence – caur klientu tā rada impulsu visā sistēmā. Bet ir arī “sliktā ziņa”. Lauka intervences rezultāts nav prognozējams. “Kustinot Lauku”, var palikt labāk. Var palikt sliktāk. Var nemainīties nekas. Lauka intervences praksēm nav garantiju un tās nav izmērāmas. Es pagaidām esmu formulējusi, ka izvietojumi vislabāk piemēroti pieaugušiem cilvēkiem, kas nemeklē brīnumus, bet spēj tos apliecināt un ietilpināt.
Psihoterapija nodarbojas ar ko gluži citu. Laba psihoterapija (nevis konsultēšanas tipa tehniku pielietošana ar terapijas nosaukumu) – ir dziedināšana caur pieredzi. Primāri – attiecībām ar citu cilvēku, terapeitu vai attiecībām ar grupu. Lielāko daļu traumu mēs esam guvuši attiecībās, un attiecību telpa ir vieta, kurā tās iespējams vistiešāk dziedināt.
Kāpēc terapeitiem nedrīkst būt personīgas attiecības ar saviem klientiem? Tas nav formāls iemesls, tas ir funkcionāls iemesls, kā arī – drošības nosacījums. Terapeitiskās attiecības kalpo kā lapa, uz kuras pārrakstīt pagātnes attiecību pieredzi. Sākumā ļaujot tur uzrakstīt jau apziņā un zemapziņā iekodēto un tad meklējot jaunas iespējamas pārveides variācijas. Balta lapa ir labāka rakstīšanai. Tas ir lēns process. Parasti arī sāpīgs process. Riskants. Tas ir kā izaudzēt neredzami amputētu kāju vai iekustināt gadu desmitiem ģipsī turētu roku. Mūsu piesaistes mehānismos ir daudz trigeru, un tos nav droši raustīt – caur pārklātām lomām, interešu konfliktiem un neskaidras hierarhijas attiecībām. Ķirurģija notiek sterilos apstākļos. Protams, tas ir rietumniecisks dvēseles dziedināšanas modelis. Daļēji mākslīgi modelēts, ne-dabisks. Es teiktu, ka terapija ir “garantētākais” veids, kā dziedināt Cilvēku – mūsu cilvēcisko daļu. Kā zīdītājiem un piesaistes mehānismā augušām dzīvām būtnēm, drošas piesaistes attiecības ir tās, kas vistiešāk dziedina cilvēcisko attiecību ievainojumu. (Tā ir mana “darba hipotēze”, ticu, ka tā var mainīties.) Pieļauju, kā tradicionālāku garīgo ceļu gājējiem šo funkciju pilda garīgais skolotājs.
Šamaniskās prakses iekļauj izpratni par dažāda līmeņa pasaulēm. Šamanim centrāli neinteresē cilvēki, viņš/a ir daudz vairāk saistīts ar Spēkiem, kam kalpo. Gan glabājot zināšanas un pēctecību, gan palīdzot Spēkiem izpausties pasaulē, esot starpniekam. Tas ir kontakts ar Lielo Visapkārtesošo. Tajā nav arī skaidri dalīta fundamentāla Labā un Ļaunā, ir derīgais un nederīgais un spēja orientēties tajā.
Meditācija, apzinātības prakses ir tās, kas disciplinē prātu. Lielākā daļa mūsu īssavienojumu, strupceļu un vāveres riteņu veidojas prātā. Prasme neidentificēties ar to dāvā brīvību. Apzinātības prakses, šķiet, ir vissdrošāk validētās ‘ezoteriskā zara” tehnikas mūsdienu psihes zinātnēs.
Integratīvās, apzinātās elpošanas prakses savieno ķermenisko, emocionālo un transcendento pieredzi vienotā telpā. Šīs tehnikas palīdz iemiesoties, būt klātesošam sevī pašā pilnā spketrā.
Ķermeņa prakses. Joprojām redzu tām būtisku vietu, jo pirmā mūsu valoda, ienākot pasaulē, ir pieskāriens. Visagrīnākas cilvēciskās pieredzes nes tieši ķermenis. Kustība ir dabiska mūsu izpausme, spontāna izpausme, kad atgūta. Pieskāriens ir visvienkāršākā mīlestības, uzmanības forma.
Astroloģija ir zinātne. Ne Rietumu izpratnē, bet plašākā nozīmē – gan. Cilvēciskā avatāra rasējumu/kodējumu tulkošanas intruments un lielāku ritu un rakstu zināšanas, kas ietekmē mūsu skafandru darbību te, uz Zemes. Arī cilvēka dizainu, numeroloģiju u.tml kodu zināšanu sistēmas skaitu pie šīs sadaļas. Tās palīdz saprast likumības, zināt, ko un kā iespējams mainīt dvēseles uzstādījumos, ko pieņemt kā noklusējumu un kurā brīdī šie noklusējuma uzstādījumi zaudē spēku.
Kanāla tehnikas – dažāda veida informatīvās un enerģētiskās plūsmas lasīšana/dziedināšana caur to. Visbiežāk šajās prakses mazāk svarīgāka ir cilvēka personība, bet sava veida “caurlaidība”, “protokola”, algoritma ievērošana un “tīrība”. Neizbēgami, jebkura kanāla informācijai būs personības noteikts filtrs un ierobežota piekļuve. Reizēm avoti (vai drīzāk – to translācijas) ir pretrunā, un tas ir normāli. Šī ir riskanta vieta nenobriedušiem cilvēkiem, kas meklē “pareizo atbildi” vai universālo patiesību. Ļoti bieži atbilde ir domāta tam un tikai tam, kas to saņem un konkrētajā brīdī. Teiktu pat, ka šīs pieejas nav domātas atbildēm, bet gan – jautājumiem un spektra paplašināšanai. Tās ir papildus resurss evolūcijā
Varētu izvērst arī daudz ko citu, bet ne visās metodēs man ir personīga pieredze vai pietiekami dziļa izpratne, lai tās komentētu, tāpēc te apstāšos.
Vai tas viss ir vajadzīgs vienam cilvēkam? Domāju, ka noteikti ne. Vai kaut kas no tā varētu būt noderīgs kādā dzīves brīdī – domāju, jā.
Vai tas viss ir jāapgūst vienam cilvēkam – domāju, ka dziļi un pilnvērtīgi tas nemaz nav iespējams. Vispārīgi – zināt spektru ir “veselīgi”.
Kas padara palīdzošu praktiķi kompetentu savā sfērā?
Manuprāt, centrāli savas pieejas instrumenta laba pārzināšana, pratība un, vēlams, – izpratne par segmentu, uz ko viņa pārstāvētā intervence attiecas, nevispārinot “visiem, visam, un jebkad”. Vai ja tā patiesi ir universāla – zināt un informēt, kad vajadzīgs kas cits (specifisks). Protams, pastāv jēdziens ‘holistisks praktiķis’, un tas arī varētu būt laba palīdzoša praktiķa mērķis – spēt strādāt veselumā, integratīvi. Vai arī – strādāt sadarbīgā komandā, papildinoties. Uz šo man vēl nav skaidras personīgas atbildes. Varbūt tā ir kopīgi meklējama.
Kas mani skumdina? Ka dažādu sfēru praktiķi viens otru bieži neatzīst lietderīgus, atklāti vai slēpti pārmetot cits citam šaurpierību, neētiskumu, nenobriedumu – pēc izvēles un iecietības pakāpes. Vai redz citus centrāli kā konkurentus, kas nebūt vienmēr tā ir. Jebkurā sfērā ir viltvārži vai ne pārāk profesionāli pārstāvji, ir aitas un ir cirpēji. Manuprāt, ja virziens nav sekta, t.i. vienas vienīgas patiesības sludināšana, kas centrēta ap psihē ievainotu līderi, vieta ir visam (savā ziņā vieta ir arī sektām, ja reiz tās pastāv, bet tās tomēr pārstāv neveselo kolektīvo procesu segmentu). Reizēm pafantazēju par profesiju “ģimenes ārsts dvēseles meklējumu labirintos”, kas iekļautu arī sava veida (kompetentu) palīdzību izvēles situācijā plašo metožu un profesionāļu klāstā. No otras puses, man šķiet, ka nekas labāks par dvēseles rezonansi iekšējam kompasam nav izgudrots. Tā parasti tomēr aizved pareizajā virzienā.
Ilze Ulmane
5.12.2024.