Raganas liesmu izgaismotajā sejā drūzmējās mākoņi. Viņa lasīja, un uguns raksti nevēstīja labu. Viņš pazina šo skatienu.
“Tu nespēsi novērst to, kas nāk, burve. Neviens nespēs.”
Ragana ko neskaidri nomurmināja, iemetot ugunskurā augu šķipsnu; tā rūgteni nosprakšķēja.
“Tu spētu, bet neizvēlies.”
“Arī es nespētu.”
Skatiens solīja vētru; viņš strauji pagrieza stūri, mainot virzienu.
“Kā tu apguvi mūsu valodu, burve?”
“Apgūt cilvēku valodas ir daudz vieglāk kā zemes būtņu un zvaigžņu valodas. Cilvēki ir vienkārši. Un jūsu valoda ir viegla. Tajā nav …” viņa izmeta īsu vārdu savā zemajā, sulīgajā mēlē. “Tajā nav krāsu. Tā ir vīriešu valoda. ”
Tagad satumsa viņš.
“Mums ir arī sievietes, burve.”
“Jums nav brīvu sieviešu.”
“Raganu?”
Viņa paraustīja plecus.
“Tādu, kas dzīvo no saknēm. Jūsu sieviešu saknes ir apcirstas un viņas ir iestādītas podos jūsu acīm par prieku. Viņas ir dzīvas tikai pa pusei. Bet viņas pašas to nezina, jo nepazīst vēju, salu un uguni. Jums trūkst dzīvības. Tad jūs nāciet mūsu ciemos un meklējiet – sejanah – dzīvās. Lai ieslodzītu būros un nogalinātu arī viņas. Bet dzīvības nekļūst vairāk, tā iztek cauri pirkstiem, un jūs meklējat vēl – jaunas zemes, jaunas sievietes, jo jaunu sevi jūs vairs neatceraties, kā rast.”
“Tu mani apsūdzi visos manas cilts grēkos.”
“Mūsu valodā nav tāda vārda. Bet es zinu, ko tas nozīmē. Tas nozīmē – noiet no ceļa. Es nezinu jūsu ceļus, lai varētu teikt, ka jūs esat tos zaudējuši. Bet sakņu ceļu jūs neejat un mūsējo – postāt.”
“Un jūs visu darāt pareizi?”
“Mēs arī esam tikai Viņas bērni un meklējam – tāpat kā jūs. Mēs arī esam pazaudējuši daudz no tā, ko būtu vajadzējis pieskatīt. Un maksājam par to.”
“Pazaudējuši – ko?”
“Debesu zinību. Spēku. Drosmi. To, ko jūs saucat par garu.”
Ragana atkal ko klusi nočukstēja, uzrušinot gruzdošos zarus. Dzirksteles vietām iemetās viņas matos, bet viņa tās nevairīja – klusi mirgojot, tās izdzisa pašas kā sīkas, krītošas zvaigznes.
“Tāpēc es tevi ielaidu. Toreiz. Es to redzēju tavās acīs. Bezbailīgu uguni. Tad es vēl nezināju, ka tā ir tā pati, kas dedzinās mūsu ciemus. Ne tava… bet tās nav nodalāmas.”
Viņš satvēra viņas roku. Tā bija silta un rāma. Ragana apstājās, bet skatiens palika pievērsts liesmām.
“Es bieži Viņai jautāju – vai es kļūdījos…”
“Ko viņa atbild?”
“Ka kļūdīties nav iespējams. Bet Viņa ir tikai puse no atbildes.”
“Un ko domā tu pati?”
“Tas, ko es domāju, nav no svara. No svara ir tas, ko es daru.”
Ragana cieši saspieda viņa roku un pacēla acis. Tās bija tumšas, izlēmīgas. Tās nesolīja labu. Viņam.
“Rīt es došos uz kalniem. Uz mēness ritu vai diviem.”
Negaiss bija atnācis.
“Kāpēc?”
“Pēc atbildes otras puses.”
“Es eju līdzi.”
“Nē. Tev jāiet otrpus.”
“Tu to izlēmi .. kad?”
“To izlēma Viņa.”
Viņš jutās pārāk apdullis, lai būtu saniknots.
“Es braucu pie tevis, nevis viņas. Es pavadīju simtiem dienu…”
“Es zinu, ka tu tā domā. Jo tu vēl neatšķir.”
Ragana piecēlās.
“Es brīdināju vecās, viņas nodos nepieciešamo. Tālāko izlemsi tu pats.” Viņa neņēma vērā zibeņojošos padebešus, kas pārņēma viņa prātu un ķermeni. “Lēmums nav maināms.”
Tik daudz viņš jau zināja. Bet viss, ko viņš zināja, atkal un atkal izrādījās nepietiekams.
Tad ragana noskūpstīja viņa vaigu un pasmaidīja.
“Nekaro ar vēl neatnākušu ziemu. Vai mani. Mums ir šī nakts.”
Viņš pievilka viņu tuvāk un, brīdi cīnījies ar vēlmi žņaugt šo neizturamo brīvību, padevās. Vai uzvarēja. Tas nekad nebija skaidrs. Smarža pārmāca prātu, uguns uz viņas auguma zīmēja neatšifrējamas zīmes, valodā, ko viņš vienlaikus pazina un nepazina, vedot dziļāk, aiz. Tumsa ievīstīja viņus un izģērba, pulsējošā, čukstošā bezgalībā.