#raganasraksti XXII

Telpa bija pustumša, bet ar pavarda liesmām bija pietiekami, lai acis redzētu roku darāmo. Abas sievietes strādāja klusumā, vien pa reizei pie loga pieklauvējās kāds uzstājīgs meža putns. Šogad tie nāca bieži – ziema bija spalga un sniegota, un pieejamās dabas rūpētās sēklas jau sen bija sadalītas dzīvo radību guzās, citas – paslēptas dziļi zem baltajiem vāliem.

“Tu esi kļuvusi sīva.” Grumbotās rokas ar ātru kustību samaisīja uz plīts žūstošās zāles, pēc tam turpinot ritmiskos naža klaudzienus pret koka dēlīti. “Rūgts, sīvs – tās ir vēla rudens garšas. Tavā biķerī vēl jābūt visām, katrai pa daļai.”

Ragana negribēja atbildēt. Negribēja. Viņa gribēja klusēt un ļaut klusumam sevi nest cauri, līdz pat rītam. Vizbulēm. Strazdiem. Paliem.

“Šis bijis rūgts rits. Es saaugu ar to, un mēs kļuvām viens.”

“Rits nav ne rūgts, ne salds. Tāds tas kļūst tavā mutē.”

Ragana turpināja darbu, kapājot saknes. Sīvas, červeļainas saknes, kas, dzirā pievienotas, savelk muti čokurā. Tās dziedina senas kaulu vainas un trauslas māgas, neprasmīgas sagremot dzīvi, briedinot vieglprātīgu jaunību un nespēju samierināties.

“Tas daudz ir paņēmis.”

“Tas ir arī devis. Tu esi gājusi dziļāk.”

“Par dziļu.”

“Nekad nav par dziļu. Tikai – par ilgu.” Vecā uzlika roku uz raganas apakšdelma. Roka bija silta un mikla, asinsceļu tīkojums pulsēja pieskārienā, sajūtams arī aiz raupjās, apsalušās virskārtas.

“Nāc ārā, meit. Negaidi pavasari.”

Ragana sajuta spēju, kaismu vēlmi ieķerties savā sūrajā naktī ar nagiem. Nolikt kā vairogu. Izkliegt kā kaujas saucienu. Uzziest uz sejas kā kara rotu. Bet uguns palika dziļumā, neuzvirmojusi.

“Viņš atnāks, un iešu es.”

“Zinība nav tikai sekot rita vilnim. Tā ir arī prasme ņemt to, kā tajā trūkst.”

Vecā atrāvās no darba un, nobraucījusi plaukstas gar priekšautu, pakāpās uz soliņa, pārskatot plauktus. Ilgi ko meklējusi, viņa iespieda raganas plaukstā sīku metāla kārbiņu, kas bija izrakstīta smalkiem dienvidu rakstiem.

“Atver.”

Nedaudz mulsi, neradusi pie vecās dāsnuma, ragana lēni atvēra vāku, un viņas sejā ievirmoja salds, spēcīgs, svešs aromāts.

“Pagaršo to.”

Ragana samitrināja pirkstu un viegli iemērca kārbiņas saturā. Mirgojoši sīki, smaržīgi kristāli, jaukti ar saberztām zālēm, aplipa pirksta spilventiņam, un viņa pielika to pie lūpām. Tā bija salda, salda garša. Viegli asa. Pēcāk – skāba. Un noslēgumā – rūgtena. Vecā iekrekšķējās, vērojot raganas mainīgās sejas izteiksmes, krāsām atveroties uz mēles.

“To man reiz iedeva kāds dienvidzemju burvis pirms .. daudzām saulēm,” pēc balss noskaņas varēja nojaust, ka līdzās kārbiņas spīdīgo sānu saturam glabāts tiek gana daudz sulīgu, nevienam nestāstītu stāstu. “Es tās saucu par zālēm nodzisušiem klēpjiem. Žēl, ka mēs tādas neprotam brūvēt, vai ne, meit? Dienvidnieki, tie zina daudz. Jā, jā…” vecā draiski iesmējās, un nemanot viņas jau smējās kopā, dzirkstošām atblāzmām mirdzot brūnganajos, ziemeļu vēja aprautajos vaibstos.