“Tu netiksi ielaists, pirms necienīsi. Un tu necienīsi, pirms neiepazīsi.”
Viņa smaida, ne īsti izsmējīgi, ne aicinoši. Viņa nav notverama, un viņš to zina. Ne šobrīd. Ne viņam. Tas modina dusmas. Un kaisli. Un dusmas.
“Es esmu iepazinis daudz sieviešu, burve.”
“Nē, tu esi viņas lietojis.”
Ragana pieliecas tuvāk, urbjoties savām tumšajām acīm viņējās, un smarža reibina. Viņš nevar pierast pie tās, pie šīs smaržas. Pie plūsmām, ko viņas klātbūtne modina ķermenī, vēlmju vulkāniem, kas uzvird prātā, ko viņš nespēj ne valdīt, ne remdēt. Viņš jūtas kā muļķis. Viņš nešaubās savā spēkā. Bet šeit – ir bezspēcīgs.
“Burve.”
“Atbilde ir nē.”
“Ko tu vēl gribi?”
Viņa klusē.
Viņš pieceļas un sāk staigāt no vienas puses uz otru. Viņš ir ieslodzīts. Bez sienām un griestiem, ieslodzīts šajā neatrisināmajā mīklā, kas sēž pretī ar vieglu smīnu sejā.
“Tu nedod pat virzienu.”
“Tu zini virzienu.”
Jā, viņš zina virzienu. Jūrā. Pat vētrās. Bet ne šeit. Šeit viņš maldās tikai dziļāk mežā, dziļāk purvā. Un viņas acis deg kā maldugunis. Vai bākas. Vai maldugunis.
“Tev jāiepazīst nāve. Tad tu vairs nealksi klēpja dzīvības. Tu kļūsi brīvs.”
“Es esmu nogalinājis. Zaudējis. Es esmu miris..”
“Tās ir tikai spēles.”
“Tā esi tu, kas spēlē. Šobrīd spēlē tu, burve. Un spēle nav godīga.”
Viņa parausta kailos, brūnos, neizturami kārdinošos plecus.
“Ja tu tā vēlies.”
Viņš vairs nespēj sevi savaldīt, un pieskrējis nogrūž viņu zālē, piespiežot zemei. Ragana nepretojas. Mati izris starp zāles stiebriem kā melnas čūskas. Viņa smaida. Skatās pretim, zibošām acīm. Gandrīz laiski.
“Tu zini, ka tā to nevar dabūt,” viņa saka. “To, ko tu alksti,” un tā ir taisnība. Viņš zina riebumu un tukšuma garšu, kas nāk pēc tam. Līdz mielēm zina. Nē, viņš to negrib.
Viņš atlaiž tvērienu un pieceļas sēdus.
“Tu vienkārši esi ragana. Ragana..” viņš izgrūž. “Es esmu noburts.”
Viņa smejas, apmierināti. Tad piespiežas viņam no mugurpuses un noskūpsta kaklu. Siltums nolīst pa mugurkaulu un kaut kas dziļumā atslābst, atvilgst, atbrīvojas. Viņš to neizrāda, kaut tas ir bezjēdzīgi. Viņa jūt. Redz – viņš zina. Visu, vienmēr. Cik gan neciešami tas ir.
“Jā, es esmu ragana,” viņa saka. “Bet ne ar tevi. Ar tevi es esmu sieviete.”