“Visas cīņas šajā pasaulē ir par spēku. Sakņu spēku, klēpja spēku, sirds spēku, debesu spēku. Spēkiem ir daudz krāsu, virzienu, vārdu. Cilvēki alkst spēka, jo agri iemācās to izniekot vai neņemt. Un izsalkuši ir gatavi atdot sevi par drupatām.”
Ragana lasīja sīkās, tumšās ogas un lika pītajā grozā. Pirksti darbojās viegli un veikli, pamazām iekrāsojoties zilganmelni.
“Arī jūs šeit esat atnākuši meklēt spēku. Bet pat nezināt, kāds tas izskatās, jaucot ar zemes dzīslu sulām un sieviešu gurniem.”
Viņš noplūca melno ogu un apostīja. Smaržoja saldi. Ragana iešņācās un uzsita viņam pa pirkstiem kā neapzinīgam bērnam.
“Ja apēdīsi,” viņa pavīpsnāja, “neizdzīvosi līdz rītam.”
Nometis paņemto, viņš turpināja vērot raganas rokas, pirkstus un plecus, kas spīdēja kā bīstamo ķekaru tumsnējie sāni.
“Kur ņem spēku tu? Jūs?”
“Mēs to neņemam. Tie ir jūsu galvenie maldi. Ka spēku var paņemt, iegūt, paturēt. Spēku var tikai caurlaist. Mazu spēku var izkrāpt, aizņemties, nolaupīt. Lielu – ne. Tikai caurlaist.”
“Tas ir tas, ko jūs mācāties?”
“Tas ir tas, ko mēs atceramies.”
Apstājusies darbā, ragana ieskatījās viņam acīs.
“Spēku, kas vajadzīgs dzīvei – jebkurai dzīvei, nav jāmeklē. Tas vienmēr ir klātesošs un ienāk miesā tai apmērā, kas nepieciešams – ja trauks ir piemērots. Reizēm trauks ir jātīra. Reizēm tam jāpalīdz sadziedēt plaisas. Reizēm spēka trūkums nav trauka vaina – bet aizmirsta gultne tajā ielietajam ūdenim. Spēks ir jāatdot, lai tas turpinātu plūst.”
“Bet ja nepieciešams lielāks spēks? Uzdevumiem, kas lielāki par cilvēcisku zemes ceļu?”
Ragana brīdi klusēja.
“Liels spēks atnāk reti. Tas izvēlas laiku, vietu, nesēju. To nevar pievilināt ar ēsmu, ne noķert ar tīklu. Tas izvēlas pats. Un aiziet, kad darbs ir izdarīts.”
Tad viņa pavīpsnāja.
“Ir spēki, kas aizdod spēku. Arī lielu spēku. Izsalkušajiem. Mācekļiem. Sekotājiem. Bet spēki vienmēr prasa pretī. Paklausību. Upuri. Reizēm – dvēseli pašu.”
Pievērsusies krūmam, ragana turpināja šķirstīt zaļās, cietās lapas.
“Vai arī tu neaizņemies spēku no dabas?”
“Daba dod pati. Debesis dod pašas. Vien jāprot paņemt. Bet ir krātuves, garu un būtņu turētas, kas savāktas ar nodomu un to plūsmas tiek sargātas. Pieejai vienmēr ir cena. Reizēm tā atklājas par vēlu. Reizēm to maksā nekaulējoties, pat ja jāatpērk paaudzēm. Spēka vilinājumam ir grūti pretoties.”
Ragana vēlreiz apstājās.
“Atceries – bezgalīgs spēks ir galvenais pārbaudījums ceļā. Sevišķi vīrieša ceļā. Neļauj tam sevi pavest.”
“Kāds ir pārbaudījums raganas ceļā?”
“Bezgalīga redzība. Vara pār cita gribu. Mūžīga jaunība,” ragana pasmīnēja. “Ir, no kā izvēlēties.”
“Ko izvēlējies tu?”
“Es izvēlējos tevi.”
Pēc balss toņa nevarēja saprast – viņa uzjautrinās vai runā nopietni. Viņš pieskārās raganas vaigam, seja atkal pavērsās pretim; acis spīdēja tumšas, siltas. Tajās nebija solījuma. Tajās nebija pretstāves. Ne arī saplūsmes.
“Vai pārbaudījums ir izturēts, burve?”
“Tu zini. Tas pat nav sācies.”
Rokas turpināja lasīt ogas, un nez kāpēc viņš domāja par to, kas notiktu, ja kādu no tām iemestu mutē. Vai ragana glābtu šo trauslo, muļķīgi apdraudēto dzīvību. Vai ļautu mirt. Jebkurš no variantiem bija ticams.
“Es zinu, ka, iespējams, to nekad neuzzināšu.”
Ragana ieslīpi pasmaidīja. Kaut kas viņas smaidā bija dziļa, apmierināta prieka pilns. Ar to pietika. Šodien varēja neizaicināt likteni.
To viņš pagūs rīt.