“Es atnācu pēc atbildes otras puses.”
Ragana stāv rīta dūmakā, jūtot klātbūtni. Stāvs ir rāms un kluss, un acis vēro, vērīgas, asas. Kalnu ērgļa acis.
“Jautājums ir dzīvība, atbilde ir nāve.”
Skolotājs kādu brīdi vēl kavējas skatienu krustpunktā, tad pagriežas, sākot kāpienu kalnā. Viņi iet labu brīdi, ceļš ir stāvs un akmeņains, solis – nepiekāpīgs. Dūmaka kļūst plānāka, līdz gājēji sasniedz nelielu nišu, kas paver skatu uz ieleju, viegli sārtu austošās saules pieskārienā.
Skolotājs apsēžas uz melna, raupja klintsbluķa, nošķelta kādā neatminamā stihiju cīņā; pirmajos staros tas viegli mirguļo kā ķirzakas sāns.
Viņš ir kļuvis vecāks, mati plīvo balti. Augums joprojām ir sīksts un spēcīgs, tomēr dzīvība tajā virmo arvien mazāk piesaistīta; viņš gatavojas aiziet – ragana to jūt. Un sirdij pieskaras prieks, ka viņa ir atnākusi, tagad.
Ragana atceras. Pirmo ceļu uz šejieni, kuram nebija ceļarādītāju. Nepiekāpīgo bultu sirds apvidū, kas virzīja uz priekšu, cauri purviem un čūkslājiem, saltām sniegotām kraujām un tukšnešainiem, svelmainiem klajumiem. Līdz vīzija, kas vajāja viņu naktīs, kļuva iemiesota. Māsas nesaprata, dažas – nepiedeva. Bet ragana atrada, ko bija meklējusi un ne reizi to nenožēloja. Skolotājs iedeva daudz. Visu, ko zināja. Līdz viņa devās atpakaļ, ielejā, bet viņš palika šeit.
Saule pamazām sāk savu kāpienu horizontā. Skolotājs pieceļas. Viņi dodas lejup. Prāts ir kluss. Tik kluss tas top tikai kalnos.
Kalnu būda nav mainījusies – tā izskatās tāpat kā pirms desmit saules ritiem. Guļvieta uz plāna lamu vilnas paklāja, eļļas gaismeklis, lūgšanu krelles un sīks pavards būdas stūrī, kurā parasti tiek sildīts ūdens.
Skolotājs iekur uguni. Tējkanna pamazām sāk šņākt; viņš to noņem un aplej tēju – arī tā smaržo kā toreiz, saldenrūgti. Toreiz – nebaudāma. Vienīgais aromāts, ko izgaršot vairākus mēness lokus, līdzās puskaltušajai maizei un ķēves pienam, ko ielejas ciematnieki mēdza atstāt pie noskretušajām mājas durvīm.
“Vai tu esi mīlējis sievieti?”
Skolotājs brīdi klusē, bet viņa augums smaida.
Viņš pasniedz raganai tasi. Smalki izrakstītu, spīdigiem sāniem un šķietami neiederīgu būdas necilajā iekārtojumā. To reiz skolotājam uzdāvināja kāds tālu zemju bagātnieks, meklējot atbildes uz esības mīklām. Vienīgo, kas tika pieņemts no piedāvātās dāsnās atlīdzības.
“Tu negribi jautāt to. Tu gribi jautāt ko citu.”
Viņa lēni ieelpo aromātu. Garaiņi kūp kā rīta migla šorīt virs ieleju mugurām.
“Es kādu satiku.”
Viņi malko tēju; tā silti izstaigā dzīslas. Raganas vaigi kļūst savādi karsti. Gribas paslēpties.
“Bet neredzu, kā ceļš var būt kopīgs.”
Toreiz bija dienas, kad viņi nepārmija ne vārda. Reizēm tās bija nedēļas. Šodien viņa ir pateikusi daudz – un vārdi skan mazi, naivi un muļķīgi. Vai viņa caur tiem.
Skolotājs klusē un bauda tēju. Viņš ļauj raganai pabūt viņas viļņos, līdz tie norimstas, un smaida. Tad saka:
“Cilvēku ceļi vienmēr ir šķirti. Citādi nav iespējams.”
“Kas ved tos kopā?”
Ragana ir izdzērusi tasi un noliek to zemē. Stiegrainā roka vēlreiz lej tēju; tā čurkst, ievirpuļojot sīkajā tasē ar slaiku, dzintarainu strūklu. Neizšļakstās ne piles. Māksla, ko tā arī neizdevās apgūt.
“Dzīve piedzīvo sevi caur mums.”
“Tas arī viss?”
Skolotājs turpina smaidīt, silti, kā tēja.
“Kas var būt vairāk?”
Kaut kur dziļāk atmostas asaras. Arī tās ir siltas, un viņa ļauj tām plūst, kā tējai, kā straumei, kā dzīvei, kas atkal ir izrādījusies lielāka un dāsnāka par to, ko viņa zina.
“Atbildei nekad nav tikai puse. Atbilde vienmēr ierodas vesela. Un to zināji tādu, vēl pirms atnāci te.”
Skolotājs pastiepj pirkstu un pieskaras raganas degungalam.
“Bet, es, protams, priecājos, ka tu atnāci. Citādi man nebija iegansta dzert tēju.”
Viņi smejas, un caur asarām ragana jūt, ka šī ir pēdējā iemiesojuma tikšanās. Viņa to pieņem un apraud, un svin. Loks ir noslēdzies, lai vestu tālāk. Pilns. Pabeigts. Silts, dzestrajā kalnu gaisā. Ragana sveicina to, bijīga, skumja un pateicīga.