Pāra lauks

Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr par partneri izvēlēsimies cilvēku, kura risināmie jautājumi būs radniecīgi mūsējiem un gandrīz vienmēr – to, ar kuru primāri spēcīgi rezonē tieši iepriekš vietu neatradušais, neapzinātais mūsos.
Tieši tumsas rezonanse iekustina lielāko kaisli un pievilkšanos. Kad intensīvā apmaiņa ar izgaismotajām daļām, resursiem (iemīlēšanās) noslēdzas, sākas patiesais savstarpējās atklāšanas piedzīvojums – pamazām un nenovēršami, mēs saskaramies ar tām savām neapzinātajiem aspektiem, kas bieži vien ir snauduši – pārī dubultotie resursi plūst turp, kur ir lielākais spriegums un sāk to kustināt, mainīt. Šo momentu var pazīt pēc reakcijas “Nē.”
Neaiztiec mani tur. Tikai ne atkal. Es vairs nevaru izturēt. Pietiek.
Šajā vietā cilvēki izvēlas dažādus sevis pasargāšanas mehānismus. Viens – neiet tālāk. Attiecības vienmēr ir īslaicīgas, paliekot cerību-sapņu-resursu apmaiņas posmā. Cits – meklēt formas, kā mazināt šo spriedzi, smeļoties papildus resursu ārpusē (projekti, aizraušanās, draugi, darbs, sānsoļi). Cits – neko nedarīt ar šo spriegumu, dzīvot tajā. Visai reti mēs spējam iet šajā izaicinājumā tieši, nepastarpināti satikties ar sevi otrā – un to mainīt. Iespējams, līdz galam tas arī nav iespējams.
Pāri, kas dzīvo ilgā kopdzīvē parasti jau pazīst viens otra tumsu un savā ziņā kopīgi pieskata to. Izveidojas gan konstruktīvi, gan destruktīvi mehānismi, kā ar šo materiālu apieties – mīlot viens otru bieži savādos veidos. Nevis “viņa to nav pelnījusi” vai “kā viņa var tā pret viņu izturēties”. Viņi apstrādā materiālu kopā – kā māk. Tik ilgi, kamēr pietiek JĀ.
Bieži, veidojot savas pāra attiecības bērns nostājas lojalitātē vai pretstāvē saviem vecākiem: “tikai viens vienīgais partneris, kā tas bija maniem vecākiem”, “tad labāk neprecēties vispār, tikai ne kā viņiem”. Tā ir bērnišķa vēlme izmainīt savu izcelsmes vidi, apstrīdēt to. Manu vecāku pāra stāsts ir viņu personīgais stāsts. Es esmu tikai šo attiecību auglis. Paldies. Es eju tālāk, radot savu sistēmu – viens vai kopā. Un tas jau ir mans sevis pārradīšanās stāsts.

Tuvāk sev

Iet tuvāk, tuvāk caur Tevi sev. Katrs solis izceļ jaunu, nejustu slāni, un katrs slānis – jaunu elpu aizsitošu izaicinājumu. To, kurā es vairs negribu tuvāk, kur ir tik ļoti bail. Bail tik daudz redzēt, tik daudz just. Bail nonākt tur, kur Tu atgrūdīsi, jo būs par tuvu Tev vai par raupju, vai vienkārši Tev nebūs vietas – jo Tu esi tāpat, tāpat Tu ej pret mani. Un katru reizi tās atnāk, bailes, ka varbūt Tu redzēsi, ieraudzīsi visu, līdz pēdējam trauslajam samocītajam asnam, un ka ieraudzījis Tu samīsi viņu, kā tas ir bijis.. nē, ne no Tevis. Vai varbūt es būšu tā, kas ieraudzīs Tevi tur, kur nespēšu caurlaist, nespēšu pieņemt, un manā nepieņemšanas cietajā plaukstā nodzisīs kāda pukstoša elpa… Un, zini, iespējams, tieši tā būs.
Bet atkal un atkal es meklēju Tavas acis, un Tu – manas, mēs zinām, ka tur ir durvis, durvis uz Turieni, kur cīņas vairs nav. Gaisma, kas caurspīd visu, kurā visam ir vieta, kurā mēs varam mirdzēt un atļaut viens otram plaukt. Viņa vilina, sauc. Gaisma Tavās acīs. Sveicina, sveic. Un es eju pretim.
Sev.

Es un Tu. Izaugsmes izaicinājumi partnerattiecībās

Prinči baltajos zirgos un liktenīgās sievietes, dvīņuliesmas un otrās dvēseles puses – bieži šķiet, ka partnerattiecības ir tā attiecību sfēra, kurai tiek uzlikts visvairāk projekciju – sapņu, ideālu, priekšstatu, gan sociāli, gan individuāli. Kas ir patiesa mīlestība, kāds ir sievietes un vīrieša attiecību harmonijas etalons? Meklējumi šajā iekšējā laukā ir nebeidzami cauri tradīcijām un gadsimtiem. Liela daļa no šī procesa saistāma ar arhetipisku pretspēku savienošanās tiecību, alķīmisko jaunradi, kas iespējama tikai šajā sievišķi-vīrišākajā satikšanās mistērijā. Tomēr šaurākā, psiholoģiskā nozīmē liela daļa no bieži pārmērīgā fokusa šai dzīves sfērai rodas no neizbēgamā fakta, ka partnerattiecības (tāpat kā to neveidošanās) sākas no citām – mūsu pirmajām attiecībām dzīvē. Attiecībām, kas rada pamatu visām citām mijiedarbībām mūsu dzīvē. Cilvēks ir kontaktā esoša būtne, mums ir nepieciešams būt saistītiem ar kādu dziļā, tuvā kopībā. Izauguši no vecāku klēpja, mēs ejam tālāk, meklējot dziļo tuvību citur. Un jebkuras pieaugušā vecumā veidotas attiecības ar otru, neizbēgami izgaismo mūsu attiecības ar saviem vecākiem gan to resursos, gan iztrūkumos vistiešākajā veidā. Tas, kas nav dabūts kādreiz, tiek prasīts tagad. Tas, kas ir bijis kādreiz, formē to, kas veidojas te, starp mums, vīrieti un sievieti. Attiecībās mēs to izspēlējām dažādi: gan neapzināti, automatizēti iemiesojot pieredzi, kas caur piemēru uzņemta bērnībā, gan caur pretstāvi – veidojot atšķirīgu platformu savā un partnera telpā, apzināti citādu, kāda tā bijusi savā pamatģimenē. Tomēr abās šajās it kā pretējās kustībās nākas atzīt nebrīvību, un pazemīgi pieņemt, ka sistēmas, no kurām mēs nākam, mūs veido, un patiesi brīva radīšana, dziļa izmaiņa neapzinātajos modeļos iespējama tikai caur dziļu izmaiņu darbu sevī.
Vienlaikus tieši partnerattiecības pieaugušam cilvēkam nes vislielāko transformācijas potenciālu. Nekas neatver cilvēku pret viņa paša resursiem un traumām tik instensīvi un spēcīgi kā dziļs, intīms kontakts ar pretējo dzimumu. Tieši partneris vienmēr iznesīs un atspoguļos slēptākos, grūtāk sevī pieņemamos aspektus vai spēs izgaismot tādus resursus, par kuriem nav bijis ne jausmas. Lai gan līdzīga dinamika notiek caur bērniem – arī bērni vienmēr izpauž vecāku nepārstrādo emociju, jūtu materiālu vai ar savu esību rada jaunu pieeju iekšējam vecāku potneciālam – mijiedarbībā ar partneri pastāv vienlīdzības princips, tajā sevis atspoguļošana ir daudz tiešāka un bieži – izaicinošāka. Tā kā ar partneri mūs nevieno asinssaites, to pamatā ir brīvas gribas akts, izvēle. Es, un tikai es pats esmu izvēlējies sev šādu partneri, ar kuru piedzīvoju šo pieredzi. Es esmu izvēlējusies šo vīrieti par savu bērnu tēvu vai šo sievieti – par savu bērnu māti. Partnerattiecības ietver lielāku izvēles brīvību caur iespēju attiecības pārtraukt. No vecākiem nav iespējams izšķirties, tāpat kā no bērniem. No vīra vai sievas – ir. Citu mammu vai tēvu (vismaz fiziskā nozīmē) reti kāds mērķtiecīgi meklē, bet īstā partnera meklējums bieži var būt nebeidzams visas dzīves garumā. Un tā mēs turpinām meklēt. Caur grābekļu dejām vai dziļu godīgumu pret sevi, soli pa solim šai ceļā mēs ejam tuvāk sev.

[fragments no raksta žurnālā “Taka”]

***

iemāci mani šķirties
iemāci mani mirt
iemāci vētrā
bez aira irt
iemāci gludā olī
jūru redzēt
paņemt pilni
ko mirklis dod
un necerēt
necik
tālumā tavu
tuvumu just
salā
savā siltumā kust
aiz sāpju nē
tavu jā dzirdēt
iemāci man
zināt
un neko
ar to
neiesākt

***

Viss šeit ir manis radīts. Te, manā telpā, manā dzīves valstībā, viss ir izaudzis no manis pašas. No manis un mantojuma, ko nesu – gan viegla, gan smaga. Un neviens nekad nevar iebrist manā dārzā, lai ko izbradātu, ja vien es pati to neesmu gribējusi. Un neviens nevar mani iepriecēt un uzziedināt, ja es neesmu to atļāvusi. Tā ir mana atbildība, visa. Un tu neesi vainīgs, ka es tagad raudu. Es gribēju raudāt, un tu devi tam vārtus. Tik vienkārši tas ir.
Tikai… kurš ir tas es? Kurš vienmēr lien pa priekšu? Kurš vienmēr kaut ko grib, un priekš kam? Kaut kam ir jābūt aiz viņa, es saku un kad esmu nogurusi no cīņas, redzu acu atspulgā tavā to gaismu, kas mūs vieno zem daudzajiem skaļajiem bērniem, kas vienmēr tik lieli jūtas. To kluso gaismu, kas skan.
Ne-es-ošo…

***

Ieskaties acīs, ieskaties dziļāk. Aiz dzīvības ir nāve un aiz nāves – dzīvība. Es dzirdu elpu, kas strāvo starp mums, es jūtu pulsu kas tuvina un šķir dejā nebeidzamā. Mēs esam sīkas šūnas Dieva asinsritē, mēs esam Visumi bezgalīgi. Mēs nevaram aiziet, mēs nevaram zust. Mēs varam dzīvot, piedzīvot, just…