“Es atļauju sev just” – tas ir gan manifests, gan aicinājums. Apzinātas un izpaustas jūtas un sajūtas dara mūs veselus. Izkliegtas, izrunātas, nočukstētas – tieši tādas, kādas tās ir – […]
Dzejas vakars “Es atļauju sev just” Read More »
un nevēli šodien man visu gaišo es šodien visu tumšāko gribu to tumšo un karsto, kas ņudz un elso to pazemi melno un aizzvaigžņu telpu to dzīvību versmi, kas nepieradināma
aizvien klusāka kļūst dzīve es viņu nedzirdu gandrīz tai upē kas es kādreiz biju vairs mani ūdens nepazīs un kad man šķiet ka viss ir atdots es zinu, ka ir
ja vien tu zinātu māmiņ cik skaistas ir sniegpārsliņas tūkstoš šķautnes varbūt tu nedusmotos kad es nedzirdu tevi saucam desmito reizi
viegli aug puķes laukā kuras Dievs pats sēj un lej kāpēc tad manā dārzā tik lēnītēm roze slej viegli ir taureim lidot no zieda pie zieda diet bet vai bitei
tu esi ciet tur nevar tikt tur gaisma spīd bet nevar tikt tur piedzimst viss un atkal mirst tur esi tu un nevar tikt es dzirdu: skan tu skani balts
liela tā būs un stipra staros maiga kā ziedi un cieta kā klints vējā un lietū skalota balta no sava spēka kā bērns viņa augs tajā stundā, kad zvaigznes kritīs
un tu stāvi apskaidrota piedzimusi, Dieva dota bet man bail ir tavas gaismas bet man bail ir tavas liesmas bet man bail ir sevis paša tavu smaidu neņemoša
man ir grūti un kādu laiku vēl būs bet tas, kas šķīra pamodināja mūs varbūt tie asni kuri vēl snauda varbūt tiem tagad būs jauna jauda un, kad tie ziedēs
