Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā kaut kas ir lielāks par šo mazo, īso dzīvi, par šo sīko, trauslo ķermeni, par tēlu spēli, ko mēs te svinam. Ir grūti piedzimt, varbūt vēl grūtāk kā pasaulē laist. Lielai Būtnei satilpināties sīkā gaismas graudā. Un es jūtu bijību pret šo drosmi, kādas dvēseles drosmi, kas ir tik ļoti uzticējusies, lai iesētu sevi tik mazu, te, manā klēpī, rokās, rūpēs un ļautos augt. Un laikam tikai mūsu noruna, skaidra un mīlestības caurausta, kādā aizlaikā slēgta, rada paļāvību, ka visas manas iespējamās kļūdas un nevarēšanas būs pareizības un varēšanas. Ne man lemt Dzīvību, ne Tevi. Tikai klusā bijībā kalpot un augt.. sevī augt, ar Tevi pa ceļam.
