Tautasdziesmas es iepazinu agrāk kā sāku strādāt ar sistēmiskajām metodēm. Bet, dziļāk piedzīvojot katru no šiem laukiem, biju pārsteigta, cik daudz smalku paraļēļu tajās iespējams ieraudzīt. Un cik patiesībā daudz praktisku pieeju ir “iekodēts” dainās.
Vai esat pamanījuši, ka latviešu tautasdziesmās īpaši nav sastopami teksti par to, ka mamma ir “slikta”, nav pietiekami laba? Drīzāk otrādi – reizēm var likties, ka dainas ir pārlieku rožainas – māmiņa kā saulīte, “baltu mani audzināja”, “pati dubļus brida, mani nesa rociņā”. Diez, kāpēc tā? Var, protams, runāt, ka bērniem “tajos laikos” mammas klātbūtnes pietrūka, tāpēc tik mīļi par tām dziedāja. Bet man tomēr šķiet, ka tajā ir arī kāda, ne mazsvarīga, zinība.
Sistēmiskajās metodēs daudz tiek strādāts ar uzmanību. Kā zināms, kur ir uzmanība, tur ir enerģija. Ja mēs apzināti vēršam uzmanību uz resursu, ko esam saņēmuši/saņemam caur saikni ar māti, daudz mazāk mūsu enerģijas un uzmanības nonāk tajos slāņos, kur mammas tiešām ir pietrūcis vai es kā bērns esmu saņēmusi mantojumu, no kura visu mūžu cenšos atsvabināties. Es skatos uz savu Mammu kā Sauli, un tādu viņu redzu. Nenoliedzot smago un grūto, es vienkārši fokusēju savu uzmanību uz šo, Saulei līdzīgo. Tas, protams, nenozīmē, ka uz smago nav jāskatās vispār – bet tas padara mūsu uzmanību, mūsu iekšējo vērsumu elastīgu, kustīgu. Mēs varam izvēlēties. Iekšējās kustības un dzīvības kļūst vairāk.
Arī dainas ir iespējams dziedāt un piedzīvot dažādi. Pat vislabākās, spēcīgākās dainas ir iespējams dziedāt stipri “atpakaļ” – saldsērīgā nostaļģijā vai protestā uz to, kas ir zudis, un tad tajās nebūs enerģijas ne priekš dziedātāja, ne klausītājiem (ja tādi ir), vai arī tā būs deformēta. Svarīgi dziesmu piedzīvot priekš sevis, te un tagad, šajā brīdī un aktualitātē, ar kuru esmu. Piedzīvojot kustību, kas caur tām ved mani uz priekšu, manā dzīvē. Tad dainas kļūst dzīvas, darbīgas un svētīgas.
Es savai māmiņai
Kā sirsniņa azotē
Kā sirsniņa azotē
Kā puķīte dārziņā