Vienam vai kopā?

Nav tādas objektīvas atskaites sistēmas, lai noteiktu, vai labāk dzīvot vienam vai pārī. Sociāli un ekonomiski mūsdienās būt vienam ir daudz vienkāršāk kā tas bijis agrāk, lai gan joprojām vienatne, dzīve bez partnerattiecībām bieži tiek sociāla traktēta kā zināma veida deficīts (sievietēm biežāk kā vīriešiem, tomēr kopumā abpusēji). Kā atšķiras šīs formas no sistēmiskā viedokļa? Ja atceramies, ka pārī Lauka rezervuārs ir kopīgs, lielāka ir arī kopīgā pāra jauda – gan radīšanas, gan destrukcijas virzienā. Vienatnē sevis iepazīšanas ceļā ir vairāk telpas pauzei un tempa maiņai, pārī – vairāk intensitātes. Pārī mēs savā ziņā kļūstam caurredzamāki (arī citiem), ievainojamāki, ēnas materiāls nepārtraukti tiek kustināts, un mums nav atpūtas (it kā vienam no otra, bet patiesībā no sevis). Veidojot dzīvi vienam, ir lielāka iespēja apstrādājamo materiālu dozēt, kontrolēt – dzīve bieži ir savā ziņā vienkāršāka, nav jādala ne enerģētiskie, ne materiālie resursi. Tādēļ vienatnes periodos ( piemēram, pēc vai starp ilgstošākām attiecībām) cilvēki bieži atplaukst – resursi, kas tikuši lieti kopīgajā atvarā, var palikt pie sevis, barot, ļaut piedzīvot sevi un personīgo vektoru. Var būt arī otrādi – šķiroties (bieži, sevišķi aizejot tieši no destruktīvām attiecībām) cilvēks jūtas pilnīgi pazaudējis jebkādus pieturas punktus, jo nākas pārstrukturēt savu funkcionēšanu enerģētiskā līmenī – materiāls, ko ir nesis partneris, atgriežas ar pilnu jaudu. Ja vienam/ai (mūsu kultūrā tās biežāk ir sievietes) jāaudzina bērni, pāra jautājums sāk pildīt arī citu funkciju, caur tām meklējot vēl kādu pieaugušo, “nesēju”, ar ko līdzdalīt psiholoģiski-sadzīvisko slodzi.
Ļoti bieži attiecībās mūs vilina nemirstīgā cerība, ka “būs labāk”. Ka partneris aizpildīs vismaz daļu no tām nepiepildītajām ilgām, ko nesam līdzi no citām attiecībām, primāri – no bērnības. Un gandrīz vienmēr šīm gaidām nav lemts piepildīties. Partneri uzliek viens otram mammas/tēta projekcijas un vienlaikus paši rauj tās nost: “Nē, es neesmu Tava mamma, tētis. Es esmu Tavs partneris.” “Lūdzu, esi, vismaz nedaudz. Vismaz šajā vietā, iedod to, ko man tik ļoti vajag.“ Šādi spēlēties iespējams ilgi.
Kādēļ, arī sasniedzot zināmu pašpietiekamības, dziedināšanas līmeni, mēs tomēr tiecamies iet attiecībās? Bez seksuālās dziņas, kas mūs velk kopā vienu pie otra instinktīvā līmenī, pastāv arī “Lauka dziņa” – tā tiecas caur mums samaisīt atsevišķo materiālu kopā un caur to atrisināt ko iepriekš neatrisināmu. Vienatnes brīvībā dvēsele bieži “skumst” – tā vēlas tikt kustināta. Lai gan apzināti mēs vēršamies pēc labā un patīkamā, un smago un grūto kustināt negribam, dvēsele tiecas uz jebkādu kustību, jo tikai caur iespējama dzīvība, izmaiņa, attīstība. Un partnerattiecības ir viens no jaudīgākajiem instrumentiem šim mērķim, varbūt izņemot vienīgi intensīvas garīgas prakses. Lai gan arī par to var diskutēt 🙂

Pāra lauks

Divu cilvēku savienība ir alķīmisks noslēpums. Tās ir kā liels, neredzams rezervuārs, kurā sajaucas abu partneru gaisma un tumsa, un izveidojas kopīgais – pāra lauks. Atbilstoši rezonanses likumam, mēs vienmēr par partneri izvēlēsimies cilvēku, kura risināmie jautājumi būs radniecīgi mūsējiem un gandrīz vienmēr – to, ar kuru primāri spēcīgi rezonē tieši iepriekš vietu neatradušais, neapzinātais mūsos.
Tieši tumsas rezonanse iekustina lielāko kaisli un pievilkšanos. Kad intensīvā apmaiņa ar izgaismotajām daļām, resursiem (iemīlēšanās) noslēdzas, sākas patiesais savstarpējās atklāšanas piedzīvojums – pamazām un nenovēršami, mēs saskaramies ar tām savām neapzinātajiem aspektiem, kas bieži vien ir snauduši – pārī dubultotie resursi plūst turp, kur ir lielākais spriegums un sāk to kustināt, mainīt. Šo momentu var pazīt pēc reakcijas “Nē.”
Neaiztiec mani tur. Tikai ne atkal. Es vairs nevaru izturēt. Pietiek.
Šajā vietā cilvēki izvēlas dažādus sevis pasargāšanas mehānismus. Viens – neiet tālāk. Attiecības vienmēr ir īslaicīgas, paliekot cerību-sapņu-resursu apmaiņas posmā. Cits – meklēt formas, kā mazināt šo spriedzi, smeļoties papildus resursu ārpusē (projekti, aizraušanās, draugi, darbs, sānsoļi). Cits – neko nedarīt ar šo spriegumu, dzīvot tajā. Visai reti mēs spējam iet šajā izaicinājumā tieši, nepastarpināti satikties ar sevi otrā – un to mainīt. Iespējams, līdz galam tas arī nav iespējams.
Pāri, kas dzīvo ilgā kopdzīvē parasti jau pazīst viens otra tumsu un savā ziņā kopīgi pieskata to. Izveidojas gan konstruktīvi, gan destruktīvi mehānismi, kā ar šo materiālu apieties – mīlot viens otru bieži savādos veidos. Nevis “viņa to nav pelnījusi” vai “kā viņa var tā pret viņu izturēties”. Viņi apstrādā materiālu kopā – kā māk. Tik ilgi, kamēr pietiek JĀ.
Bieži, veidojot savas pāra attiecības bērns nostājas lojalitātē vai pretstāvē saviem vecākiem: “tikai viens vienīgais partneris, kā tas bija maniem vecākiem”, “tad labāk neprecēties vispār, tikai ne kā viņiem”. Tā ir bērnišķa vēlme izmainīt savu izcelsmes vidi, apstrīdēt to. Manu vecāku pāra stāsts ir viņu personīgais stāsts. Es esmu tikai šo attiecību auglis. Paldies. Es eju tālāk, radot savu sistēmu – viens vai kopā. Un tas jau ir mans sevis pārradīšanās stāsts.