Reiz mans vīrs padalījās ar lielisku jautājumu, ko iespējams uzdot sev vai tuvākajam, kad ļoti, ļoti gribas runāt par to, cik slikti viss ir (pēdējā laikā ir diezgan daudz ieganstu, vai ne?) Jautājums ir vienkāršs:
“Ko tu šobrīd radi?”
Jautājuma mērķis nav pozītīvās domāšanas ģenerēšana, bet gan fokusa maiņa. Kurp vērsts ir mans skatiens? Kurp vērsta mana enerģija? Smagos apstākļos es piedzīvoju noteikta veida jūtas, un balstoties uz tām, sāku modelēt iespējamo realitāti. Šobrīd dažādu ierobežojumu, sankciju un lēmumu iespaidā daudzi piedzīvo ļoti smagas, grūti tolerējamas jūtas un emocijas – paceļas senas sistēmiskas traumas (genocīds, karš un šķiru cīņas) un tām pievienojas svaigas, personīgas. Tāpat grūst pamati un ierobežoti kļūst resursi, kas ir uzturējuši mūsu labizjūtu līdz šim. Šobrīd grūti atrast cilvēku, kas neatrastos lielākā vai mazākā pārmaiņu un neparedzamības izjūtā. Un viena no vajadzībām, kas stabilizē šo vienlaikus iekšējo un ārējo, grūti izturamo svārstību – ir piederība.
Mēs esam radīti piederīgi – kā būtnes, kas vēlas piederēt. Būt par savējo. Būt par “vienu no”. Vai tā būtu ģimene, domubiedri, reliģiska vai idejiska kopiena – piederība ir spēks, mēs to jūtam, piedzīvojam, kad asociējam sevi ar “mēs”. Kad būtiska piederība zūd, iekšēja krīze ir neizbēgama. Ja ir pieejami iekšēji resursi, mēs meklējam un radām jaunas piederības. Ja nav – varam nogrimt dziļā vientulības, atšķeltības bedrē. Kā pusaudzis savā identitātes meklējumā.
Man šķiet, ka arī šī kovidkrīze ir ļoti par piederību. Gluži kā pusaudži mēs meklējam jaunus “mēs”, pārstrukturējamies vai slīgstam depresijā. Tam, kam esam piederējuši agrāk, bieži vairs nav iespējams piederēt, jo struktūras mainās un sairst, iepriekš drošie balsti ir saļodzījušies un nespēj mūs turēt. Aktualizējas cita veida prioritātes, pēc kā izvēlēties savu piederību. Man šķiet, ka tieši tāpēc potēšanas pazīme kļuvusi par tik spēcīgu frontes pieņemšanas motivatoru. Tik viegli identificēt piederību! Pat ejot “pret”, mēs ejam “par” – lai būtu kopā, lai saglabātu sevi. Lai justu vairāk spēka. Spēka, lai cīnītos pret to, ko nespējam pieņemt … sevī.
Jo grūti ir pieņemt to, ka piederīgi esam mēs visi. Visi mēs piederam vienam Laukam, un tumsa, ko nespējam izturēt otrā, tikpat ir mūsu pašu. Viens no sistēmiskajiem likumiem ir: “Neviens nav izslēgts, katrs ir piederīgs”. Varmāka un upuris, zaglis un apzagtais, bagātais un nabagais, skolotājs un ministrs, potētais un nepotētais. 🙂 Katram ir vieta sistēmā, katram ir vieta Dievā (te mēs bieži sakām: “Lai jau ir, tikai lai tā netraucē manējai!” Un patiesībā jau .. traucē tikai neatgaiņājamā, neizturamā sajūta, ka gaiss, ko elpojam ir viens. Ka Viņš, šis citādais, ir tik tuvu pat atstatu un man ir grūti ar to samierināties – samierināties ar mūsu tuvumu…).
Ir praktiski neiespējami NEizvēlēties piederību … bet gluži reāli ir neizvēlēties fronti. Radīt jaunus tīklus un atbalsta punktus, radīt jaunas saites, kas balsta jaunā veidā sevi pašu un savu piederības telpu. Veidot tiltus un platformas, kurās satikties ar atšķirīgo, bez bailēm pazaudēt sevi. Pacelties augstāk, lai redzētu, ka viss ir viens. Un pat, ja liekas, ka vainīgs ir kāds cits, pazemīgi un vienlaikus drosmīgi atzīt: es esmu līdzradītājs. Es to radu. Te, šobrīd. Tātad – es varu izvēlēties.
Un Tu –
Ko Tu šobrīd radi?
