proza

Tas bija tāls ceļš. Bet viņa bija atnākusi – lai saplaktu pie šī sliekšņa kā saplosīta bura. Sirds sūrstēja vairāk kā noberztās un pietūkušās pēdas. Acis, melnas kā savainotai stirnai, kliedza mēmā lūgumā pēc atveldzes un vienlaicīgā neuzticībā to pieņemt.

Caururbjot ar skatienu, vecā nogrozīja galvu, ar īsu, stingru kustību uzcēla burves augumu uz noskretušā koka sola un viegli, bet sajūtami iepliķēja saraudāto vaigu.

“Nedrīkst tā mocīt savu dvēseli, meit. Nedrīkst. Tikai viņa var izvest tevi cauri naktij.”

“Bez viņas būtu viegāk. Šodien.”

“Neesi nelga. Tavam vārdam ir spēks, un nosaukts tas ātri atsauks kādu, kas labprāt viņu pirks par sīknaudu.”

Sirmā sieviete nopurpināja kaut ko nedzirdamu un aizgriezās; pēc skaņas bija saprotams, ka bļodā tiek liets ūdens.

“Ne jau no Dvēseles tu esi nogurusi, bet no savas neprasmes viņu ietilpināt. Tava ietiepīgā sirds nespēj viņu sadzirdēt, lai sekotu nešaubīga.”

“Vai Tev ir kāda maģiska dzira viņas gaišdzirdībai?”

Smaids tomēr īsti nenāca pār lūpām, lai kā pūlētos.

Vecā klusējot pavīpsnāja un iemērca burves pēdas siltā, smaržainā ūdenī. Piepildīts ar dažādām zālītēm, tas smaržoja pēc vasaras pilnbrieda. Straujās kustības pārmainījās uz lēnām un maigām, tāpat kā viņas balss.

“Atceries, meit – arī ragana drīkst būt laimīga. Tikai no laimīgas raganas ir kāda jēga. Tikai laimīga ragana var kalpot citiem, nevis savai tumsai.”

Burve juta, kā mazas asaru tērcītes līst par viņas vaigiem, kā turpinājums rāmajām, gādīgajām kustībām, ar kurām vecā sieviete glāstīja un susināja dvielī viņas kājas. Tās bija citādas asaras kā tās, ko viņa bija raudājusi pēdējās dienas, karsti un izmisīgi bez apstājas.. šīs bija siltas un veldzējošas kā pavasara lietus. Lāses pilēja tieši sirdī, viņas sirdī. Viņa bija atgriezusies mājās.

Ragana zināja, ka šis brīdis reiz pienāks, bet nebija zinājusi, ka tas pienāks tik ātri. Zemūdens straumes, kas bija viņus bija izskalojušas šajā satikšanās krastā, mainīja virzienu. Viņa bija redzējusi šo vēju viņa acīs jau pirms pāris dienām, kad viņi kopīgi pavadīja nakti. Austrumvēju. Tagad tas bija nospriegojis buras un tās plīvoja pret pamali, baltas un nepielūdzamas, līdz ar saullēktu.

Asaras klusi lijas pār vaigiem un viņa brīnījās, ka dvēselē joprojām ir vēl tik daudz jūtīgas, trauslas vietas, kurā pieķerties. Cilvēkam.

Viņš raudzījās pretim tuvi, silti. Nepieskārās. Tikai ar skatienu.

“Tu taču varētu mani noturēt, ja gribētu, burve.”

Viņa iesmējās.

“Protams.”

“Kādēļ tad tu to nedari?”

Kaut kur dziļumā sabangoja jūra. Jūra, kura varētu sadragāt kuģi. Bet viņa to negribēja. Tas nebija paredzēts.

“Ne tu, ne es nekalpojam sev.”

“Varbūt es kalpotu tev, ja tu to lūgtu.”

“Varbūt tu kalpotu. Sev par lāstu.”

Viņš saņēma viņas seju plaukstās un cieši ieskatījās acīs. Tajās dega karsta, kaisma uguns un skalojās maigs, veldzējošs ūdens. Tie mainījās un mijās; tur bija arī sargājoša zeme un spirdzinošs, smejošs gaiss – viņš bija pagaršojis no visa, un juta neremdināmu izsalkumu un pāri plūstošu piepildījumu vienlaikus.

Bija grūti noņemt viņa rokas, bet viņa to izdarīja.

“Tavs laiks ir pienācis. Netirgojies ar to.”

“Es izlemšu pats, burve.”

“Tu jau esi. Sen. Jau pirms satikāmies. Tas stāv pāri. Vienmēr ir stāvējis.”

“Jā. Bet viss pārtop.”

“Mēs pārtapām. Lai ietu tālāk.”

Ar īsu iekšēju kustību ragana savāca pret viņu tiecīgo augumu ap sevi atpakaļ.

“Tu zini, ka es tevi negaidīšu.”

Viņš iesmējās.

“Nemelo, burve. Tu iemācīji man lasīt domas.”

Pirmo reizi viņa skaidri redzēja, ka viņš ir stiprāks. Te, stāvot uz viņas zemes, stabils un skaidrs. Caur zemi viņš bija izaudzis spēkā. Un pirmo reizi viņa spēja to izturēt, neizaicinājusi.

“Pēc ziemas vienmēr nāk pavasaris, burve. Arī to man iemācīji tu.”

Viņš noskūpstīja viņu uz pieres.

“Es atgriezīšos pavasarī.”

“Tu neatgriezīsies. Nekas neiet atpakaļgaitā. Nekad. Tikai uz priekšu.”

Viņa skumji un maigi pasmaidīja, uzvelkot neredzamu zīmi uz viņa krūtīm. Viņš sajuta, kā tā klusi sāka vizēt, zem apģērba, zem ādas, dziļi, dziļi, pulsējošām stīgām. Savienoti. To vairs nevarēja atcelt.

“Bet es priecāšos satikt to, par ko būsi tapis, ja tas būs lemts.”

“Cik reizes mēs vēl šķirsimies, burve?”

“Tik, cik nepieciešams, lai satiktos.”

Viņas galva dusēja viņa klēpī, un viņš domāja, kā tas ir gadījies. Kur bija pazudis bezdibenis, starp kuriem viņi visu šo laiku sasaucās? Vai varbūt kādas dievišķas atļaujas skarti, ledus plosti, kuros viņu dvēseles ceļoja cauri laika okeāniem, bija sakļāvuši savus sānus tikai tik, lai rīt atkal aizpeldētu katrs savu ceļu?.. Tumšie mati bija silti un nedaudz mikli, tajos bija savijušies sīki ziedi, zari un sūnas. Smagi un savelti lietū un vējā – tos nebija iespējams atšķetināt. Kā viņu pašu.

“Burve, kam tu tici?”

“Es ticu Zemei. Un mazliet cilvēkiem, kad viņi tai seko.”

“Vai tu tici pēcnāves dzīvei?”

“Drīzāk es īsti neticu nāvei – tā, kā jūs.”

“Bet tu tici robežai.”

“Jā, tā pastāv. Reizēm kāds iestrēgst pārejā uz vienu vai otru pusi. Tad es tur eju. Citādi – tikai apliecinu.”

“Bet vai tu tici kļūdām? Maldiem? Kā tu zini, kad maldies pati, ej nepareizu ceļu?”

“Kad mani vairs nenes.”

“Kas?”

“Straume.”

Raganas acis bija aizvērtas, un viņa pasmaidīja.

“Šobrīd tā nes,” viņa atbildēja uz neizrunāto jautājumu.

Viņš vēlreiz noglāstīja matus un domāja par skaidrību, kas viņas klātbūtnē sāka zust. Viņš vairs nepazina sevi – tas biedēja. Un vienlaikus, klātesamība bija kā silta, atmodinoša uguns.

“Tu nevari zināt nepareizo ceļu, pirms neesi to izgājis.”

“Lūdzu, nelasi manas domas.”

Ragana klusi, apmierināti iesmējās.

“Piedod, bet tu esi pārāk skaļš.”

Viņš maigi noglāstīja viņas vaigu.

“Man bail tevi pazaudēt. Kaut arī neesmu tevi ieguvis.”

“Tad tas ir beigu sākums.”

Ragana iesmējās, izstaipījās un strauji piecēlās sēdus, viņam pretim. Elpa bija mierīga, rāma, tāpat kā acis. Viņš neprata tās lasīt. Tas nebija taisnīgi.

“Bet arī pēc beigām ir jauni sākumi… No kā tu baidies? Tu esi spēcīgs, un tevi ved. Kas cits kā mani, bet arī nešaubīgi. Ko tu vari zaudēt?”

“Sevi.”

“Vai tas nebūtu labākais, kas var notikt? Vai tieši to nav meklējusi tava dvēsele?”

“Tikai tad, ja nenāktos no tās atvadīties.”

Viņš juta, kā stingrie pamati, uz ko viņš bija cēlis sevi, šūpojās zem kājām. Viņa bija kā upe. Viņš bija laiva vētrā, palu ledus, skaida un puteklis. Bet viņš bija arī krasts un bāka. Krasts un bāka. Viņa to redzēja.

“Ej, kur tev jāiet. Tev vienmēr ir izvēle. Ne es tevi te atvedu, ne tu mani. Ne tev par ko pret mani atbildēt. Pret sevi vari. Sevi, kas esi dziļumā, viņpus zvērestiem.”

Viņš saņēma viņas plaukstu savējā. Tās pulsēja kopā, silti un spēcīgi, kā divi putni kopīgi savītā ligzdā. Tad tie aizlidoja. Un kļuva viegli. Un grūti. Un viegli. Vienlaicīgi. Bija grūti izmērīt, kurā kausā ir vairāk.

“Es atgriezīšos te, kad būšu atradis atbildi.”

“Tu jau esi to atradis. Tikai vēl neesi sadzirdējis. Bet rīt tā jau būs cita.”

Viņa iesmējās un viegli noskūpstīja viņa vaigu. Tas bija maigs skūpsts, bet gribējās to noskalot. Vai atstāt un noglabāt dziļākajā sirds stūrī. Vai noskalot. Nē, viņam vēl nebija atbildes.

“Ardievu, Burve.”

“Ardievu.”

“Es šodien vairs neesmu tev svešinieks?”

“Nē, šodien ne.”

“Vairs ne?”

“Šodien, tagad. Te.”

Viņa bija jauna, pavisam jauna, slaika un vijīga kā čūska stepes zālē. Acis viņai mirdzēja un krūtis smejoties vilņojās.

“Nāc,” viņa čukstēja, saņēmusi viņa roku un veda tumsā. Viņa kājas gāja pašas, prāts bija apklusis un ugunskura liesmu atblāzmā viņš redzēja viņas kailos augšdelmus, zeltaini brūnus, spīdīgus kā medū izmērcētus. Tie smaržoja pēc lietus, uguns un svešādām zālēm, šīs zemes zālēm… tās bija apreibinājušas viņa maņas, un viņam nebija spēka pretoties, tikai kur dziļumā kāds brīdinātājs vēl palika nomodā. Bet arī tas bija mēms.

Taka vijās, cēlās augšup, krita un zuda, viņš brīnījās, ka nepaklūp – kāda cita, viņam nepazīstama jutoņa uzturēja gaitu, saucot čukstot, vilinot dziļāk, tuvāk. Elpa kļuva straujāka un sirds dunēja, viņas basās, zibošās pēdas, viņas smarža, mutē ar asinīm jaukta saldenu lūpu garša…

Piepeši kustība apstājās, un sazvārojies viņš uzgrūdās viņas izstieptajai, stingrajai rokai. Pavisam tuvu izgaismojās seja.

“Nāc,” viņa vēlreiz nočukstēja, un pirms viņš paspēja ko atbildēt, viņa jau bija aiz viņa muguras, ar plaukstām aizsedzot plakstus; lēni, pa vienam viņš spēra soļus, viņas elpas vadīts. Nošvīkstēja lapas un kāds zars nokrakšķēja zem viņa kājām, uzausa gaisma. Vēsa mēness gaisma, kas spoguļojās ezera tumšajā, dzestrajā virsmā, neredzams attālāk burbuļoja kāds strauts vai avots, smejošs, viegls, dzidrs – kā viņas augums.

Pirms viņš paspēja samulst, viņa jau bija nometusi drēbes, ātri kā nokalpojušu čūskas ādu, un ienirusi nakts ūdeņos. Ezers novirmoja, viņa saplūda ar neredzamjām, smalkajām zemūdens straumēm un tajā mītošo radību, lunkana un nenotverama.

Minstinoties viņš sekoja, ģērbjot nost katru no drānas gabaliem kā daļu sevis, kā bruņas, kas sargājušas viņa dvēseli. Viņš sajuta māņticīgas bailes, ka, tos šeit atstājot, viņš vairs nekad nevarēs savākt sevi atpakaļ, un daļa viņa būtības paliks krasta niedrēs, viņas matos, viņas, smalkajos vijīgajos pirkstos. Viņš juta viņas skatienu, viņas auguma versmi tam nepieskaroties, un viņš bija kails pret to, kails un neaizsargāts. Viņa te bija stipra – viņš bija svešinieks.

Tumsā viņš redzēja viņas tumšās, mirdzošās acis.

“Nāc,” tās teica bez vārdiem.

Un viņš tām sekoja.