Holodinamikas process ir mūsu iekšējo tēlu spēle un pārtapšana; mūsu zemapziņas saruna ar mums tēlu valodā. Vai to iespējams pilnībā iztulkot, atšifrēt, padarīt saprotamu mūsu apziņai?
Itin bieži nācies dzirdēt jautājumu no ceļiniekiem pēc procesa – kas tas bija? Kā to saprast? Vai tā bija mana iepriekšējā dzīve/dzimtas vēsture/ vēl kas cits? Prāts vienmēr vēlas atbildes, skaidrojumu.
Parasti es tādās situācjās atbildu: tas nav būtiski. Jebkura interpretācija vienmēr būs nepilnīga. Svarīgākais ir pārveide, ko mēs piedzīvojam šajā procesā, jaunais emociju-jūtu-apziņas stāvoklis, ko iegūstam. Tas ir objektīvs, jo pārradošs; ciktāl objektīva var būt subjektīva pieredze.
Protams, reizēm skaidrojums ir nepieciešams – tomēr arī skaidrojumos es vienmēr cenšos būt piesardzīga. Līdzīgi kā sapņi, mūsu iekšējie tēli īsteni saprotami un interpretējami var būt tikai mums pašiem (iespējams, Freids iebilstu 🙂 ). Tēli var nāk no kolektīvās zemapziņas slāņiem un būt arhetipiski, tātad, skaidrojami pēc noteiktas arhetipu “vārdnīcas”, tomēr arī te es kā būtiskāko redzu personīgo izjūtu, prizmu, caur kuru šis arhetips izpaužas, tādā veidā cilvēkam kalpojot kā resurss vai šķērslis, kas parasti holodinamikas procesā skaidri parādās.
Holodinamikas procesa vadītājs ir pavadonis; centīsimies neuzņemties skolotāja lomu pasaulē, kurā neesam saimnieki.
Reizēm holodinamikas procesos aizstāvju (gidu) lomās parādās konkrēti, pazīstami cilvēki, bieži vien – tuvinieki. Tomēr arī te ne vienmēr vērts pieķerties konkrētajai formai; bieži daudz būtiskāka ir kvalitāte, ko caur sevi izstaro, ar ko tēls bagātina ceļinieku – jo lai cik konkrēts būtu cilvēks, tas tomēr ir reālās peronas atspulgs subjektīvajā ceļinieka iekšējā pasaulē.
Tēli ir forma, kas caur sevi pauž saturu. Atspulgi dvēseles spogulī, mūsu zemapziņas dziļo ūdeņu virsmā, starpnieki. Un lai cik skaisti un spēcīgi, tomēr, pieķerties tiem nav vērts – jo nāks jauni ūdeņi, un atspulgi mainīsies – jo arī tu, ceļiniek, būsi kļuvis cits.