ja vien tu zinātu
māmiņ
cik skaistas ir sniegpārsliņas
tūkstoš šķautnes
varbūt tu nedusmotos
kad es nedzirdu tevi
saucam desmito reizi
Mīļotajam
viegli aug puķes laukā
kuras Dievs pats sēj un lej
kāpēc tad manā dārzā
tik lēnītēm roze slej
viegli ir taureim lidot
no zieda pie zieda diet
bet vai bitei ir grūtāk
no jauna uz mājām iet
es zinu tu arī gribi
lai mēs lidotu tā
pretī apvārsnim kopā
kā tas bij pirmsākumā
mēs varam ceļot ilgi
mēs varam neiet nekur
un tomēr atkal no jauna
satikt to kas mūs tur
to kas mūs tur uz zemes
to kas debesīs ceļ
to kas viens otra acīs
vienlaikus glāsta un dzeļ
un ja mēs celsim māju
lai tā būtu ap mums
un visur kurp vien mēs ietu
ziedētu debessjums
(25.07.14)
***
audzē mani, Mīlestība
cauri visām sāpēm audzē
un kad es vairs negribēšu
tomēr mani nepasaudzē
es – tavs grauds no debess sieka
es – tavs asns gaismā triektais
tu – mans satikšanās sapnis
mūžu mūžos nesasniegtais
un kad tavā liesmā sadegs
mani prieki, mani spīti
turi manu sirdi taisnu
turi mani Mīlestība
aug
Lēni tas kāpj, piepildot visu, virspusē virmojot krāsainiem, smejošiem taureņu spārniem, elpas smaržainām vērpetēm, spriegojot saišu un dzīslu mezglotos, pulsējošos rakstus, strēlnieka lokus, un pašā dzīlē iededzot klusu, zilganu gaismu, ceļrādi tiem, kas snauduši, tur, pazemes tumšajos pagrabos, biedējoši un vajadzīgi kā zemes trūdi. Nenotverams tas burbuļo lietus bezceļa tērcēs, nenovēršams dun pazemes straumju nolemtā ceļā uz priekšu, viss tik pilns dzīvības un saldi sāpīga maiguma, ik solis kā dzīvu miesu skarošs un plecos tirpstoša, spārnota degsme, bet pašā karstuma smailē kāds jutīgiem pirkstiem vēsi noglauž kaistošos deniņus, un balta atveldze atris pār vaigu kā zīds. Maza, vīterojoša dziesma rīta jaunceltā telpā un dīgstošs siltums, ik stīgā, ik šķiedrā kā austošs ceļš, kur tas vedīs? Acis tev spulgo tumsā kā ogles. Nebaidies, mīļais, tas sen ir stiprāks par mums.
par pūralādi
Cik daudz ir sāpju. Par to, kā bērnībā lācīti atņēma. Un nebija mammai laika. Un vecmāmiņai bij sava lāde, ko viņa atstāja, atstāja visu, un daudz tur bij smaga. Tāda briesmīgi smaga lāde. Un kur nu vēl vectēvam! Ar šautenēm tām, norūsējušām… Tik nest un nest. Un lādēt, lādēt lādi, ka viņa ir. Vai, ja gudrāk, tad cilāt, purināt, spodrināt, mainīt. Kārtu pa kārtai, rūpīgi, rūpēs, un nekad tam nav gala, nav dibena lādei, nav. Vienmēr tur atrodas kaut kas – jauns, vai drīzāk jau vecs, tik vecs, vecs un smags…
Un nakts ir gudra, un smejas. Tu nevarēsi, tā smejas… Tu piedzimi te. Tu paņēmi. Viņa ir tava. Nes!
Vai dzirdi! Dzirdi!
Es esmu tava! Nes!
Vai dzirdi!
Es nebūšu tā!
Paldies tev, tumsa. Paldies tev. Paldies, ka tu esi.
Es iešu citur. Es iešu… Jā!
Mans ceļš ir dzelteniem ķieģeļiem, varbūt – vai ziliem, viņš ir manām pēdām, katrai pēdai no svara. Viņš ir zeltains kā vasks, un saulē kūst medainām lāsēm, un smaržo pēc bitēm, un smiekliem, un tevis…
Es redzu gaismu. Es redzu gaismu tev acīs. Un viņai nav svara…
ceļavārdi
Viņa negribēja vēl pacelt acis. Vēl ne. Vēl viņa nebija gatava. Cietie oļi spiedās ceļgalos, pūta vējš, un viņa juta smaržu, ceļa smaržu. Tas tik sen nāca sapņos un sauca.
Viņa juta, kā viņš redz viņas šaubas. Viņas mazās, sapītās šaubas un arī to, kas aiz. Kur viņa neticēja.
“Skolotāj, man bail.”
“Skolotāj, es negribu tevi pamest.”
Viņa sajuta viņa plaukstu uz pakauša. Vēsu, stingru.
“Skolotāj, man liekas, ka es esmu vāja. Man liekas, ka neesmu iemācījusies nekā.”
“Skolotāj… ”
Skolotājs klusēja, un viņa dzirdēja, kā pašas vārdi atbalsojas dziļumā, savādām dziestošām atbalsīm, atstājot tikai vienu, skaidru. Un viņa nevarēja to nedzirdēt, izlikties vēl tālāk nedzirdam. Tā plēsa viņu, tā bija gatava piedzimt, un vairs nevarēja gaidīt tumšajā pirmstapšanas naktī. Nē, viņa vairs necietīs šīs mūžīgās dzemdību sāpes.
Viņa pacēla acis.
Skolotāja acīs bija mīlestība, tik liela, ka viņa raudāja. Asaras plūda un plūda, vieglas un gaišas, un aizskaloja visu, ko viņa vēl turēja, ko bija krājusi, tik sen, no stundas uz stundu, tik rūpīgi un ilgi. Viņa atdeva to zemei un debesīm, un Skolotāja mīlestībai. Un savējai. Savai jaunajai, jaundzimušajai. Mīlestībai.
Skolotājs pieskārās viņas pierei un uzvilka tajā zīmi. Zīmi, ko viņa pazina, atbrīvojošo zīmi.
Un viņa saprata – ka saprot. Viņa saprot ceļa valodu.
Un ka zina tam atbildēt.
—
Skolotājs nolūkojās, kā meitene aiziet. Viņas staltais, vieglais stāvs. Arī viņa acis bija miklas.
Katrā sākumā ir kas sāpīgs. Un viņš to svētīja.
***
kādi tev vējā
zeltaini mati
es tevi mīlu
bet vai tu pati
vairāk kā vārdi
vairāk kā zināt
es tevi gribu
atmodināt
***
tu esi ciet
tur nevar tikt
tur gaisma spīd
bet nevar tikt
tur piedzimst viss
un atkal mirst
tur esi tu
un nevar tikt
es dzirdu:
skan
tu skani balts
un atkal vārds
un atkal nav
tik skaļi kliedz
un skaļi sāp
es nedzirdu
tas ir par daudz
re, te ir roka
re, ir sirds
tas viss ir īsts
ko viņa mirdz
un ja tu neņem
tad lai ir
kur gaisma mūs
vairs nenošķir
Ragana
I
Zib kāju sprādzes un smalki uzvilktās uzacu svītras – viņas soļi izstaigā manu prātu. Viņas augums kā ūdenszāle, viņas pleci smejas par manas sirds bezspēcību.
Ātras ir viņas pēdas, ātras kā irbes un zibens šautras.
Ātri viņa dejo, sapinot manu prātu. Smejošam lūpām neteiktus solījumus raksta. Dejojot lido… es palieku viens.
Viens un lēns.
II
Viņš pasmaidīja tumsai. Aizdomu pilna, tā taustīja viņa seju un sirdi, un viņš juta tuvumu, liesmas tuvumu naktī.
Slaiks stāvs, slāpēta uguns. Viņa bija jauna. Jauna, spīva.
-Es nenāku izaicināt.
Uzausa maza, sarkanīga gaisma. Tumšas, skropstu noēnotas ieslīpas acis; smalka bulta, samtā ietīts tērauds.
-Ko tu meklē? Runā!
Viņš klusēja, tad iesmējās.
-Tu to zini, burve.
Smaids, ātrs kā rūsa, kā šķitums.
-Es nespēlēšu tavas spēles.
-Es nenāku spēlēt.
-Tu vajā uguni, ko nes sev līdz.
-Jā, burve. Vai ielaidīsi?
-Šeit nav tava zeme.
-Nav. Vai ielaidīsi?
-Šeit tu neradīsi patvēruma. Ne arī citur.
-Nemiers ir dzīvība, burve.
-Mums pietiek sava.
-Un tev?
Vējš gaidīja, un svešinieks ar nakts acīm. Viņa juta viņa spēku un nesaprata – tiešo, atvērto spēku, ar kuru viņš stāvēja pretim, tik drošs naktī, viens un bez ieroča.
Sārtā gaisma izzuda, un iedegās cita – rāma un zilgana. Soļi, ātri un viegli kā putnam vadīja cauri tumsai un čaukstošajai zālei, klusi šķindēja sīki, nakts paslēpti zvārguļi un acu priekšā viļņojās mati, tumši un sīvi smaržaini.
III
Aiz muguras miegā murmina ciems, pa laikam pavērdams retu loga aci, lai atkal iegrimtu snaudā. Lēns tas kūņojas rīta krēslā, nevainīgi skaists, sapņu virmots. Sargātāja. Kā tas augs, kad tevis nebūs blakus? Vai tev bail?
-Burve.
-Tu lauzi! Tu lauzi zvērestu.
Tumšs un dzalkstošs ir viņas stāvs. Dusmas, stipras un svētas. Ziedokļa uguns. Atteikties, atsacīties. Dot? Ko var dot Dievam?
-Es neesmu zvērējis.
Viņa ir vētra. Sāļi viļņi nāk un atgriežas sevī, un klintis ir augstas. Aiz klintīm ir lauki, un pļavas. Ak, ērgļi, ērgļi! Kādi jums spārni. Kā tādi aug?
-Tu esi! Savā sirdī. Zvērējis un lauzis.
Viņas acis ir karstas un skumjas. Apdeguši sapņi un noguruma spīts. Lāpa tumsā, nakts saule.
-Es nevaldu vēl savu sirdi. Piedod, burve.
Viņa izslien zodu, un viņa ir skaista. Nāk rīts un klintis kusīs sarkani zeltainas, spožas kā tikko segloti zirgi. Es gribu viņu noskūpstīt un aizvest pār kalniem, aiz kuriem lec saule. Un tālāk – kur jūra, un varbūt – vēl.
-Burve.
-Es neesmu vairs. Es zaudēju savu spēku…
Uz īsu brīdi, īsu kā rūsa, es redzu burbuļojošas kalnu tērces un mazus, zeltainus putnus, kas slēpj sīkas ligzdas ziedošos, vīteņu mežģīnotos krūmos – bet tad vairs ne. Plaisas sadzīst, viņas mugura, taisna kā stiegra, trīsošos pirkstos viena bulta, vienlaidus kalta, viena un spoža.
-Bet es atgūšu, svešiniek – atgūšu, un mēs satiksimies. Lai tevi uzveiktu, dzirdi.
Hā, viņa iecērt papēžus zirga sānos, noviļņo mati un pleci. Hā, viņa aizjāj pēdējā rīta miglā.
Un man ir prieks, un es smejos.
Nē, mēs vairs nesatiksimies, burve. Mēs ne. Tie jau būs citi.
Ņurbulis un Taurenīte
Taurenīte sēdēja koka zarā, šūpodama kājas, un saīgusi skatījās uz Ņurbuli.
-Tu esi tik nejauks.
Ņurbulis pat neatvēra acis. Saule sildīja seju, un viss bija tik jauki. Tikai Taurenītei kaut kas nepatika. Kā jau Taurenītei.
-Vai tad?
-Ļoti nejauks. Nejauks, nejauks.
Vēders bija pilns un mierīgs – Ņurbulis tikko bija paēdis. Omulīgā saulīte vedināja uz miegu. Ņurbulis sagrozījās. Nācās, jo sāns bija nedaudz notirpis.
-Es domāju, ka tev nav taisnība. Manuprāt, esmu ļoti labs.
Taurenīte nikni savicināja savus mazos, trauslos spārniņus, un Ņurbulis sajuta vēju, Taurenītes dusmu vēju. Viņam tas patika. Tas bija tik jauks un dzīvs.
-Tu neklausies nemaz. Tikai savu vēderu, kā kurkst un plātīgo muti, un savus varenos plānus. Un bradā, un salauz visu, kas maziņš un smalks. Visu piešmurgā, salāčo. Un pat nejūties vainīgs!
Runājot Taurenīte arvien vairāk iekaisa, un likās, ka tuvumā plivinās, maza, spoža dzirkstele. Viņš juta to aizvērto plakstu sārtajā pustumsā. Tik jauki tas bija.
-Un neskatos uz tevi, cik tu esi skaista …
Taurenīte ievilka strauju, aizrautu elpu. Viņš smējās! Izsmēja! Bet viņa pateiks līdz galam, šoreiz, jā, nejaukajam, nedzirdīgajam Ņurbulim, uz visiem laikiem.
-Jā, un tu pat negribi sajust. Kā baļķis! Liels un slinks. Un tu pat negribi zināt! Klausīties!
Ļoti nāca miegs, patiešām. Ņurbulis centās saņemties. Ļoti centās.
-Jā, Taurenīt. Es tā paklausījos, un man liekas, ka tev ir … mmm… taisnība… noteikti.
Taurenītes balss kļuva arvien klusāka un neaizsniedzamāka, varbūt tajā ieskanējās šņuksti – viņa bija jūtīga būtne, Taurenīte, un reizēm jau vajag paraudāt. Galīgi nebija spēka tagad to noskaidrot. Ņurbulim likās, ka viņš tiek maigi un lēni ievīstīts smalkā, aijājošā tīmeklī, silti viļņi cēla augšup, lejup, augšup un lejup. Smaržas un skaņas saplūda vienā, samtainā mākonī, ausis aizzuzēja smaržām, garšām un vīzijām, viss izkusa, viss bija nebeidzams miers, prieks un laime.
Ausi noglauda čuksts.
-Ardievu. Es nevaru tā vairs.
Savāds vēsums. Ņurbulis tā īsti nesaprata, kas tas bija par vēsumu. Ko tas teica?
Viņš atvēra acis un palūkojās augšup, kur sēdēja Taurenīte. Bet zars bija tukšs, un šūpojās vējā viens un kails.
-Taurenīt?
Neviens neatbildēja viņa saucienam.
Ņurbulis piecēlās. Galva bija smaga un dulla, un kājas zvārojās. Ņurbulis skatījās apkārt, pēc Taurenītes, viņa Taurenītes, kuras nebija, kāpēc nebija? Ņurbulis sajuta bailes. Ak, cik sen viņš tās nebija jutis. Gandrīz nepazina, kad tās pielika savu auksto roku viņa siltajai, saulē atvilgušai sirdij.
Ņurbulis metās skriet, klupdams, aizelsdamies, nobrāzdams savus spalvainos ceļus un stūrainos elkoņus, starp krūmiem, caur pļavas ziediem, kur vēl likās plīvojam Taurenītes elpa un spārnu galu putekļi, Taurenīt, viņš sauca domās, Taurenīt! Vaigus noklāja savāds mitrums, kā rasa, nē, lietus; krūtīs karsts sāpīgums, kas kļuva lielāks ar katru soli, cik savādi tas bija. Cik nepareizi, pavisam nepareizi. Kāpēc?
-Taurenīt…
Taurenīte stāvēja starp zāles stiebriem drebēdama, skatījās uz viņu, Ņurbuli, un raudāja.
-Taurenīt, kāpēc tu tā darīji? Tā nevajag darīt.
Ņurbulis sanēma mazo, pulsējošo stāvu savās lielajās, karstajās plaukstās, un ļāva pieglauzties, savienoties, atdzimt. Cik viņa bija dzīva, dzīva, Taurenīte…
-Nedari tā vairāk, Taurenīt, es taču nevaru bez tevis.
Taurenīte raudāja, raudāja, un pamazām norima, kā maza tērcīte, kas ienirst zemē.
-Es arī nē, Ņurbuli. Un tas ir slikti.
Viņa vienmēr, vienmēr visu sarežģīja.
-Kāpēc slikti?
-Tad mēs varam viens otram nodarīt pāri.
-Es nekad tev vairs nedarīšu pāri, Taurenīt.
Taurenīte iesmējās – nevarēja īsti saprast, skumji vai priecīgi. Ņurbulis cerēja, ka priecīgi.
-Ņurbuli, kāpēc tu soli to, kas nav iespējams? Tas vispār nekad nebūs iespējams. Mēs esam tik dažādi.
-Taurenīt! Kāpēc tu atkal tā saki. Tu visu gribi uzreiz, daudz un pareizi. Taurenīt, kāpēc tu kādreiz negribi nepareizi – tā, kā ir?
Taurenīte paskatījās uz Ņurbuli. Uz viņa lielajām, noļukušajām ausīm, uz viņa nosmulēto degunu un apaļo, omulīgo vēderu. Uz viņa aizrautīgajām, spožajām acīm, kurās spoguļojās debesis. Cik viņš bija īpašs, Ņurbulis. Nepareizais, nejaukais Ņurbulis.
-Jā, Ņurbuli. Tev taisnība. Tev ir.
-Es vienmēr zināju, ka ir.
-Ņurbuli, nespied mani tik cieši, sāp.
-Atkal jau sāp. Nu kāpēc?!
-Lai ir. Kur izaugt, Ņurbuli…