ragansraksti VII
Viņas galva dusēja viņa klēpī, un viņš domāja, kā tas ir gadījies. Kur bija pazudis bezdibenis, starp kuriem viņi visu šo laiku sasaucās? Vai varbūt kādas dievišķas atļaujas skarti, ledus […]
Proza
raganasraksti VI
Viņa bija jauna, pavisam jauna, slaika un vijīga kā čūska stepes zālē. Acis viņai mirdzēja un krūtis smejoties vilņojās. “Nāc,” viņa čukstēja, saņēmusi viņa roku un veda tumsā. Viņa kājas
raganas raksti V
“Es esmu nācis ar mieru, burve.” “Šai zemē nav miera, svešiniek. Un nebūs vēl ilgi.” Melnie, smagie mati bija izraibināti palsām, gaišām strēlēm. Viņš pamanīja sevī naivu vēlmi noticēt, ka
raganas raksti IV
“No kurienes tik daudz… tik daudz naida?” “Pirmās ir sāpes, naids nāk pēc tam. Lielas sāpes, ko neviens nav auklējis, līdz tās sāk iestāties pašas pret sevi. Naidam var dot
raganas raksti III
“Es gaidīju tevi, meit. Piesēdi.” Brūnās, grumbotās plaukstas lobīja pupas. Raža šogad nebija bijusi laba, daļa pākstu bija pelējušas, daļa – tārpu saēstas. Pirksti nesteidzīgi vēra vaļā mizu vāceles, vienu
raganas raksti III Read More »
raganas raksti II
Viņas acīs dzalkstīja tumšas, klusas sāpes. “Tu un Tev līdzīgie… Cik maz jūs redzat no pasaules. Pasaule jums ir tikai lieta, ko pakļaut. Padarīt saprotamu, nošķeļot lieko. Jūs nedzirdat, kā
#raganas raksti
“Vai ragana nevar būt cilvēks?” Jautājums nodzinkstēja dzestrajā gaisā un kādu brīdi karājās tajā bez atbildes. Vecā gāja straujā solī, soļi zem sasalušās zāles viegli švīkstēja. Nokrekšķējusi elpas garaini, viņa
pilna Māras istabiņa
Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena
pilna Māras istabiņa Read More »
piedzimtdrosme
Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā
Izaugt no pelniem
Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija