Sistēmiskie izvietojumi

Virziens, kam ir daudz vārdu un tikpat daudz variāciju praksē. Sistēmfenomenoloģiskā metode, sistēmiskie izkārtojumi, sakārtojumi, Helingera metode – tie visi ir nosaukumi, kas attiecas uz pieeju, ko savā laikā radījis Berts Helingers,  vienlaikus šīs dvēseles dziedināšanas prakses saknes meklējamas daudz senāk. Tā nav dēvējama par paņēmienu, bet drīzāk ir dzīves redzējums – kā mūs visus vada Vienotais Lauks.

Pirmais no jēdzieniem, ko pieeja ietver, ir Sistēma. Tā pēta un dziedina sistēmu kopumā – mēs visi esam saistīti, esam vienlaikus daudzu sistēmu dalībnieki, vai tā būtu ģimene, dzimta, darba kolektīvs vai tauta. Jebkurai sistēmai ir savi likumi, pēc kuras tā darbojas. Tos nezinot un pārkāpjot, mēs ciešam. Tos izprotot un cienot, mēs varam izmainīt savās dzīvēs ārkārtīgi daudz.

Otrs jēdziens ir Fenomens. Neparedzamība, brīnums. Šī ir metode, kurā neviens, arī vadītājs nevar prognozēt intervences gala rezultātu. Tā nav droša metode, kas garantēs kādu konkrētu, ar apziņu formulētu iznākumu. Tas, kas vajadzīgs mūsu dvēselei ne vienmēr ir tas, ko par mērķi formulē mūsu prāts. Bet šī metode vedīs uz veselumu; caur pārveidi, tikšanos ar neapzinātām jūtām, nebijušām pieredzēm – uz jauna veida, pilnīgāku, plašāku dzīvi.

Izvietojumu metode joprojām tiek strīdīgi vērtēta speciālistu aprindās, un izkārtojumu prakse savā ziņā uzskatāma par robežsfēru starp psihoterapiju un ezoteriku. Pati atkal un atkal atgriežos pie šīs metodes kā pie vienas no spēcīgākajām man zināmajām darbā ar sistēmiskajiem jautājumiem.  Lauks un tā gudrība ir neizmērojami.