Virziens, kam ir daudz vārdu un tikpat daudz variāciju praksē. Sistēmfenomenoloģiskā metode, sistēmiskie izkārtojumi, sakārtojumi, Helingera metode (constallations, расстановки) – tie visi ir nosaukumi, kas attiecas uz pieeju, ko aizsācis vācu psihoterapeits Berts Helingers (1925-2019). Laika gaitā metode piedzīvojusi daudz atjauninājumu; šobrīd pastāv plašs spektrs izvietojumu veidu, kā arī sistēmfenomenoloģisko apmācības virzienu. Vienlaikus, tā nav dēvējama par paņēmienu, bet drīzāk ir dzīves redzējums – kā mūs visus saista Vienotais Lauks.
Pirmais no jēdzieniem, ko pieeja ietver, ir Sistēma. Tā pēta un dziedina sistēmu kopumā – mēs visi esam saistīti, mēs esam vienlaikus daudzu sistēmu dalībnieki, vai tā būtu ģimene, dzimta, darba kolektīvs vai tauta. Jebkurai sistēmai ir savi likumi, pēc kuriem tā darbojas. Tāpat savi likumi ir Laukam – cilvēcisko pieredžu un jūtu nesošajam “okeānam”, kas mūs caurstrāvo. Tos nezinot un darbojoties pretēji tiem, mēs ciešam kā indivīdi. Tos izprotot un ņemot vērā, iemācoties burāt Lauka vējos, mēs varam iegūt jaunu savas dzīves kustību, izmainot ārkārtīgi daudz.
Otrs jēdziens ir Fenomens. Neparedzamība, brīnums. Šī ir metode, kurā neviens, arī vadītājs nevar prognozēt intervences gala rezultātu. Tas, kurp tiecas mūsu dvēsele, ne vienmēr ir tas, ko par mērķi formulē mūsu prāts. Bet šis ceļš ved uz veselumu; caur pārveidi, tikšanos ar neapzinātām jūtām, aizmirstām pieredzēm – uz jauna veida, pilnvērtīgāku, plašāku dzīvi.
Metodi sākotnēji esmu apguvusi pie saviem holodinamikas skolotājiem Svetlanas Privaļskajas un Dāvida Persica (Maskava), kā arī pie Jeļenas Veselago (Центр современных системных рассатновок, Maskava).
Pieteikums sistēmiskajai grupai klātienē: