kamēr jauni izaug tilti (vairāk…)
rudenim
lai tikpat viegla ir mana roka
kā Dievam palaižot lapu no koka
kad atnāks tā šodiena kurā ir vieta
lai paliktu pagātne nepiesieta
cik drosmīgi koša nodzeltē kļava
viņai nav bail no kailuma sava
pēc tumšām naktīm vienmēr aust rīti
neparedzami miglā tīti
es esmu sīka skaida pret krastu
es neprotu kuģot un pat ja es prastu
tie vēji kas pārvērtīs mani putās
būs dziesma par sākumu Debesu lūpās
drīz norimsies krāsas un aizmigs eži
ievīsies klusumā zilgani meži
tik dziļi zem kājām turpinās pukstēt
sarkana sēkla ko atkal iesēt
raganas raksti I
“Skolotāj,” viņa čukstēja.
Sīkie rūnu raksti, izkaisīti uz putekļainā klona, nenesa atbildes, ko parasti viņa tajos lasīja. Visuma pērles, kas parasti tik viegli un raiti salasījās jēgpilnās krellēs, nevērās viņas pirkstos, viņas prātā, viņas sirdī. Kaut kas bija iziris, pārveidojies, mainījis balsi, un viņa to vairs nedzirdēja. Nešaubīgo balsi, kas ved cauri tumsai. Tā bija pametusi viņu, un pēkšņi, pēc tik seniem, neatminamiem laikiem, viņa sajutās viena, viena un maza. Viņa sakņupa ceļos, ļaujot sīkajās bizēs sapītajiem matiem noslīdēt pār pleciem, un tie plīvoja vējā, šai dzestrajā pārmaiņu vējā, kura garša bija jauna, citāda, sveša.
“Es esmu pazaudējusi taku.”
Asaras klusi ritēja pār viņas vaigiem.
Viņa pazina Zemi. Tā vienmēr mainījās, bet tās riti bija paredzami. Ar salnām un pavasara putniem, Zeme vienmēr ļāva sevi iepazīt no jauna katram, kas cieņpilni nolieca galvu Viņas priekšā. Tā bija dāsna un pacietīga.
Bet šis bija cits vējš, Debesu vējš. Tas iezvanīja jaunu Laiku. Laiku, kas vēl nebija pienācis, kas nebija bijis.
Viņa zināja par daudziem laikiem. Par naida laikiem un kaismīgu cīņu laikiem. Par vientuļiem laikiem, klusu ciešanu un lielu kopīgu sāpju laikiem. Par siltiem un auglīga tuvuma piestrāvotiem laikiem. Tie mainījās kā audi stellēs, dievišķā nodoma kārtoti, Laika Meti. Un viņa nezināja, kāds pavediens šobrīd ir Audēja rokās, tikai juta – kā putni jūt, kad nāk negaiss. Bet pamazām jaunā pavediena krāsas sāks iemirdzēties un raksts taps redzams. Redzams. Vairs nemaināms.
Kurā brīdī ir par vēlu? Vai var būt par vēlu? Kam?
“Skolotāj.”
Un tad viņa sadzirdēja Viņa balsi, tikpat skaidru un dzirdu kā vienmēr.
“Uzticies tam, ko tu nezini. Uzticies Bezdibenim, kas apņem tevi brīvā kritienā, kad tu atdodies nezināmajam, un tu atradīsi sevī visu, kas nepieciešams – no kaujas sauciena līdz šūpuļdziesmai. Esi viegla kā pieneņpūka un smaga kā akmens, un vējš būs tavs ceļavējš, pat ja tā būs vētra. No piliena top jūra, no smilšu grauda- krasts. Nav citas bākas kā tā, kas Tevī. Tu neesi viena. Bet to tu zini. Aizmirsti arī to.”
Es tevi ne(ie)redzu
“Turies,” es saku draugam, kad viņam ir grūti. Jo nespēju izturēt viņa bezpalīdzību – tā liek man nonāk kontaktā ar to bezpalīdzību, ko dziļumā jūtu sevī. Patiesībā es saku: “Esi stiprs, lai man nav tur jāskatās. Stāvi par mani arī.”.
“Tu esi varonis/-e,” es saku paziņam, kas cīnās cīņu, kas man sveša. Jo es nezinu, kā stāvēt viņam līdzās. Es jūtos apjucis. Es saku: “Esi varonis, jo es nezinu, kā būt ar to, ko tu nes. ”
“Es tevi neieredzu,” es saku savam naidniekam. Es nespēju skatīties uz to, ko tu atspoguļo, to, ko man nākas redzēt sevī, kad skatos uz tevi. Es saku: “Tu esi uzjundījis par daudz, un es netieku ar to galā. Es nespēju tevi redzēt. Es nespēju redzēt sevi.”
“Es tevi mīlu,” es saku mīļotajam. Ko gan es saku tad? Ļoti daudz ko es varu teikt, ļoti dažādi, tik dažādas var būt redzēšanas zem tā. Varbūt es redzu savu vienreizību, skaisto, neatkārtojamo, kas atspoguļojas tavās acīs un dubultojas mūsu saplūsmē. Varbūt es redzu to, ko esmu pazaudējusi, to mazo mozaīkas gabaliņu, kas reiz izsējies un atgriezies atpakaļ caur tevi, mans dārgums. Vai varbūt, sajūtot, kā pulsē tava dvēsele, es esmu sajutusi Lielo Elpu, kas elpo mūs kopā, un es paklanos Tās priekšā.
Es varu neteikt neko. Vienkārši redzēt un nenovērsties. Neko nedarīt ar to, ko ieraugu. Ļaut plūst caur sevi. Tas ir daudz, ļoti daudz. Un vienmēr būs vietas, uz kurām es nespēšu skatīties, neaizturot savas dvēseles elpu, jo tur sāp man pašai. Bet saudzīgi un maigi, es varu sākt redzēt vairāk.
Priekš kam? Lai elpotu plašāk. Dzīvotu plašāk. Sev pašai.
***
Labs skatiens ir lielākais dziedinātājs.
Dažādas mīlestības
Bieži teic, ka Mīlestība ir kā zieds, kas jākopj un jālolo, lai tā plauktu un smaržotu. Kā karaliska roze, kas zied vislabākajā, aprušinātajā un bagātinātajā augsnē. Un tikai uzmanības rūpīgā klātbūtne ļauj tai Būt, izpausties pilnībā.
Bet dažreiz man šķiet, ka Mīlestība ir kā nezāle. Kā maza, spītīga pienene. Kas aug un iesējas pati, ieaugas betona šķirbā un izlido pasaulē vieglā pūkā. Viņu nebaida ne ziemas, ne salnas; viņai ir stipras saknes, taisni zemē, un, kad nav saules, viņa aizver ziedlapas un gaida, lai atvērtos atkal.
Bet varbūt ir dažādas mīlestības. Un visas viņas ir patiesas.
piedzimtdrosme
Tavas acis raugās no Turienes. Mazas un spožas, tās nes gaismu un frekvenci, ko es esmu sākusi aizmirst. Katru reizi tas ir no jauna, kopā satikties tajā un just, kā kaut kas ir lielāks par šo mazo, īso dzīvi, par šo sīko, trauslo ķermeni, par tēlu spēli, ko mēs te svinam. Ir grūti piedzimt, varbūt vēl grūtāk kā pasaulē laist. Lielai Būtnei satilpināties sīkā gaismas graudā. Un es jūtu bijību pret šo drosmi, kādas dvēseles drosmi, kas ir tik ļoti uzticējusies, lai iesētu sevi tik mazu, te, manā klēpī, rokās, rūpēs un ļautos augt. Un laikam tikai mūsu noruna, skaidra un mīlestības caurausta, kādā aizlaikā slēgta, rada paļāvību, ka visas manas iespējamās kļūdas un nevarēšanas būs pareizības un varēšanas. Ne man lemt Dzīvību, ne Tevi. Tikai klusā bijībā kalpot un augt.. sevī augt, ar Tevi pa ceļam.
Izaugt no pelniem
Es šodien dziedāju, dunot sirdspukstiem, un redzēju ainas no kāda sena slāņa, savīstīta, noglabāta, no dziļas mīlestības līdzi nesta. Man bira asaras, tās plūda neturamas, nenoturamas – tas viss bija kļuvis par smagu maniem pleciem, šī dārgā nasta, te, tagad, man vairs nebija spēka tai. Kā kūstošs sniegs tā ritēja pār manu miesu lejup, atpakaļ uz turieni, no kurienes nākusi, un lūdza, lai to vairs netur. Un vienlaikus mana Dvēsele bija nokritusi ceļos pie šī spēka saknēm, dziļā, pieķērīgā pateicībā, bērna pateicībā par Dzīvību, kas turpinās, un mūžīgā uzticībā, uzticībā ar savas brīvības ķīlu. Tā es biju, te un tur vienlaikus.
***
Pelni… tie vēl kūp. Viss ir beidzies. Ir kluss, ļoti kluss. Vieni ir aizgājuši un citi ir miruši, un viņu pēdas pamazām aizputina vējš. Tie neatgriezīsies. Tukšas ir sētas. Mēs esam palikušas vienas, vien bērni slēpjas apģērba krokās. Māju vairs nav, nav māju, kurp patvert augumus, un saltā rudens elpa čukst: būs auksti. Būs grūti laiki. Būs ilgi, grūti laiki, un ziema nāks, un iespējams, ka būs bads. Bet es vēl jūtu zemes siltumu, zem savām pēdām, tur, kur tā pulsē dziļās uguns straumēs. Tās tur mani un saka: “Būs grūti, bet Tu dzīvosi. Tu izdzīvosi cauri tam, un caur Tevi Dzīvība turpināsies. Es nesīšu Tevi. Es došu Tev savas sēklas, un iedēstītas Manā miesā, tās baros Tavējo, un Tu dzīvosi, un dzīvos Tavi bērni.” Un es zinu, ka tā būs, un nav vietas šaubām. Sīvā un skarbā spēkā, es zinu, ka manas rokas kļūs raupjas, un vaigs novītīs, un maigums tiks aizskalots kā lieks spīgulis – bet es dzīvošu, un tas ir vienīgais, kam ir vērtība. Es būšu viena, vientuļa, cieta un dzīva. Un es maksāšu šo dzīvības cenu nekaulēdamās.
Bet tad paies gadi vai gadsimti. Dzīvība būs paņēmusi savu daļu, tāpat kā nāve. Un dziļumā būs izdīdzis kas jauns, kam nebūs vairs vietas bruņu čaulā, tik drošā un pārmantotā. Tas augs aizvien lielāks, un meklēs telpu, klātbūtnes telpu. Un čukstēs: var citādi. Kopā var. Var viegli. Var gaiši, un dejojoši, arī tāda ir dzīvība, patiesi, tikpat dzīvs kā līdumā kartupeļa zieds ir arī puķzirnis acu priekam.
Un tad es vēlreiz kritīšu pie Viņas kājām un lūgšu:
“Ļauj man iet. Ļauj man atļaut sev aiziet no Tevis, kā esmu pazinusi – tālāk. Spārnos aiziet. Es varu būt cita. Jauna būt, nebijusi. Es drīkstu būt viegla. Es drīkstu balstīta būt, un līdzdalīta. Baudoša būt un izbaudīta. Un tikpat dzīva, un vairāk vēl… Piepildīta.”
Neslāpē
Neslāpē Mīlestību. Viņa vienalga izlauzīsies, tikai jau cita, caur sāpju saltām šķembām, senu nevēdinātu pagrabu elpu tavas zemapziņas kambaros vai ugunīgi iznīcinošu liesmu. Avots, kas ir atmodies, atradīs virzienu, un sulojošā zeme aptvers katru viņā mestu akmeni, līdz pamazām asaru noskalots, aiztrauks sev lemto ceļu. Kas tu esi, lai stāvētu pretim Mīlestībai? Kas tu esi, lai apšaubītu Viņas pareizību? Un visi tie slāņi un sārņi, ko tu nes un ar ko piesedz savu stipro, skaisto kailumu, nespēj Viņas priekšā saglabāt klinsakmens smagumu, ko zīmē tavs prāts. Tu esi vairāk, Tā vienmēr čukst, tu esi liela- kā Es… neizmaini sevi sīknaudā, nenodod sevi pašizdomotātos valgos… Tu neesi vēl redzējusi savu radīšanas plašumu, ko Es glabāju tev priekš tevis kā dārgāko dārgakmeni… Esi drosmīga, un tu pieredzēsi neatklāto. Esi trausla, un tu satiksi spēku. Esi pati, tuvu, maigi un varonīgi, un pārējais tiks Manis piemests.. Tu esi tas viss, ko meklē – un tu spēj to caurlaist, paliekot dzīva. Spēj.
Lieldienās
Kur dzīvība, tur līdzās arī nāve
Kad piedzimst jauns, ir jānomirst kaut kam
Tā nebeidzami pārtopot viens otrā
Caur cīņu padodoties tam
Es esmu viss un reizē nav nekā
Ik asns austošais reiz tiks sala skarts
Un mazais putns, ko tu pavadīji
Var neatgriezties vairs šo pavasar
Bet Dzīvība ir lielāka par mani
Par tevi ir, un visu ko mēs darām
Tik liela laikam tikai Nāve ir
Starp viņu plaukstām mēs sev dzīvi radām
Tuvāk sev
Iet tuvāk, tuvāk caur Tevi sev. Katrs solis izceļ jaunu, nejustu slāni, un katrs slānis – jaunu elpu aizsitošu izaicinājumu. To, kurā es vairs negribu tuvāk, kur ir tik ļoti bail. Bail tik daudz redzēt, tik daudz just. Bail nonākt tur, kur Tu atgrūdīsi, jo būs par tuvu Tev vai par raupju, vai vienkārši Tev nebūs vietas – jo Tu esi tāpat, tāpat Tu ej pret mani. Un katru reizi tās atnāk, bailes, ka varbūt Tu redzēsi, ieraudzīsi visu, līdz pēdējam trauslajam samocītajam asnam, un ka ieraudzījis Tu samīsi viņu, kā tas ir bijis.. nē, ne no Tevis. Vai varbūt es būšu tā, kas ieraudzīs Tevi tur, kur nespēšu caurlaist, nespēšu pieņemt, un manā nepieņemšanas cietajā plaukstā nodzisīs kāda pukstoša elpa… Un, zini, iespējams, tieši tā būs.
Bet atkal un atkal es meklēju Tavas acis, un Tu – manas, mēs zinām, ka tur ir durvis, durvis uz Turieni, kur cīņas vairs nav. Gaisma, kas caurspīd visu, kurā visam ir vieta, kurā mēs varam mirdzēt un atļaut viens otram plaukt. Viņa vilina, sauc. Gaisma Tavās acīs. Sveicina, sveic. Un es eju pretim.
Sev.