Jaunrade

Ne-ideālā dzīve

Šis gads iesākās ar pārvērtēšanu. Ar visa pārvērtēšanu. Un visvairāk — tā, svarīgākā, uz kā šķitu būvējam savu dzīvi. Pie kā biju turējusies gadiem, gadiem cēlusi, ieliekot visu savas sirds un ķermeņa enerģiju, cerības, pēkšņi izrādījās spožs un zaigojošs ziepju burbulis, kura dienas tomēr (paldies Dievam) izrādījās skaitītas. Viņa slapjajās un nedaudz lipīgajās šļakatās pasaule izskatījās pavisam citādāka. Pilnīgi citāda… neredzēta iepriekš. Šajā pasaulē, izrādās, vairs nebija pareizuma glābjošā balsta, kur sevi piestutēt, vairs nebija acu, kurās spoguļoties, lai justos skaisti. Kļuva neparasti viegli. Sāpīgi, bet viegli, pleci kļuva brīvāki, tiem nebija jānes ne-savs. Jā, nedaudz slapji un auksti, un vientuļi, ik pa laikam, bet tikai tagad es atkal varēju sadzirdēt Viņa balsi un tuvumu, un smieties par savu sasodīti muļķīgo cilvēcisko dabu, kas grib ciest un zaudēt, lai piepildītos.

Vispirms es samierinājos. Man nekad nebūs ideālas ģimenes. Nebūs ideāla vīra. Ideālu attiecību, darba, mājokļa. Vispār, nekad, nekad nekas nebūs pilnīgi pilnīgs — tā lai, manam bezgalīgo vēlmju pārpildītajam prātam būtu gana. Viss būs tieši tik un tāds, kā vajadzīgs. Tik daudz, cik es būšu, tik man būs. Un pat ja es gribēšu vairāk, es nevarēšu ieiet kā veikalā — samaksāt ar savu izmaiņu soli, lai saņemtu soli pretī no pasaules. Dievs netirgojas… Viņš rada. No tā, kas ir šobrīd, te, tagad, manā sirdī. Es pati nebūšu ideāla. Lai kā es censtos un sevi mainītu, priekš sevis vai cita, lai ietirgotu labāku dzīvi — es nespēšu tur nonākt, nekad. Jo tur nav. Nekad nav bijis.

Tad palika klusi, un tai klusumā es sāku klausīties. Klusi, klusi, es sāku dzirdēt viņas balsi, Dvēseles balsi. Man bija ļoti žēl, ka tik ilgi biju viņu nolikusi malā, lai pagaida, lai tiek galā bez manis. Un es apsēdos viņai līdzās mūsu mazajā, klusajā telpā un jautāju: «Ko tu vēlies? Kāda tu esi? Kas tu esi, Dvēsele mana?»

Sākumā viņa raudāja, gaišas, mirdzošas bērna asaras, un ap mums iemirdzējās mazas varavīkses. Viņa teica, ka ir Pilnīga, un vienmēr tāda ir bijusi. Ka viņai ir skumji bez manis. Un ka viņa grib augt ne tāpēc, lai kļūtu labāka, bet tāpēc, lai kļūtu plašāka un lielāka.

Tagad, kad mēs beidzot esam kopā, es sajūtu, kā sāku gribēt. Pavisam citādi gribēt. Caur savu spēku, caur radīšanu, caur kopību gribēt. Kā asns uz sauli grib un upes uz jūru, kā sirds uz sirdi tiecas, lai satiktos. Kad ne es gribu, bet dzīvība manī. Būt vairāk. Turpināties. Augt, lielāk un plašāk, kopā ar pasauli augt viņas plūsmā. Kopā ar Tevi. Kopā ar mums…

Un jā, reiz atkal būs nakts, kad es neko nesapratīšu, nedzirdēšu, negribēšu. Viņa atnāks, neizbēgami. Un citi plīstošie burbuļi, šķiršanās un samierināšanās. Pēc tam atkal nāks rīts, un Saule. Mēs iesim cauri, tuvojoties un attālinoties, zūdot un atrodoties, bet tā pavisam — vairs nepazudīsm viena otrai. Es ceru. Ticu. Jūtu. Un tomēr, laikam arī to … tikai Dievs to zina… Viņa mirdzošā straume, kurā mēs nezūdamas…

Добавить комментарий

Ваш e-mail не будет опубликован. Обязательные поля помечены *