Holodaina transformācijas atslēga ir tā pozitīvā nolūka atklāšana.
Cik bieži mēs jautājam savām problēmām, sāpēm ikdienā – garīgām un fiziskām – ko labu tās mums vēlas dāvāt? Ar ko tās ir atnākušas pie mums? Kurp vedina, aicina?
Man ļoti tuvs šķiet salīdzinājums ar dzemdību sāpēm, jo to “labums” ir acīmredzams. Katra kontrakcija, katrs sāpju vilnis nes māmiņu tuvāk tikšanās brīdim ar bērnu. Tāds ir šo sāpju uzdevums, tāda ir viņu misija. Un pilnībā pieņemot, sajūtot, ļaujoties iespējams ieiet šai piedzīvojumā ar prieku, un visbeidzot – pelnīti, uzvaroši svinēt brīnumu.
Jo arī holodinamikas process ir dzimšana. Tajā vienmēr dzimst kas jauns, jauna jūta, apzināšanās, esamības stāvoklis. Un, jā, arī holodinamikas procesa sastāvdaļa var būt sāpes un cīņa – vecā cīņā ar jauno, ierastā – ar uzaustošo. Bet atrodod sevī drosmi pārvarēt, iedrīkstēties būt citādi, sajust citādi, iziet cauri iekšējai vētrai, mēs arī saņemam balvu – pārveidi.
Kāpēc man pozitīvā nolūka atrašana holodinamikas procesa laikā šķiet efektīvāka nekā apzinātā stāvoklī saņemta (“kāds Gudrais pateica”, “izlasīju grāmatā”, “padomāju-sapratu”)? Tāpēc, ka neskatoties uz to, ka apzināšanās sevī nes risinājumu, esot ikdienas prāta stāvoklī, ir grūti to dziļi piedzīvot, ļaut tam nogrimt, iesakņoties, laist asnus. Risinājums paliek uz papīra rakstīts/dzirdēt vārds, ko prāts veikli ievieto kādā no savas bibliotēkas plauktiem ar etiķeti “noskaidrots”. Pārveidei vajadzīga dinamika. Ir nedaudz cilvēku, kas apzināti spēj šo dinamiku ierosināt sevī paši, bez palīdzības (bet es neapšaubu, ka tādi ir). Holodinamika ar savu dialoga formu, kā arī iepēju deleģēt kreisās puslodes uzdevumus (analīze, interpretācija, kritiska attieksme) procesa vadītājam, ļauj ieslīgt intuitīvajos procesos pilnībā un sasniegt dziļākus sevis līmeņus. Un tieši tajos iespējams piedzīvot – ne tikai saprast – savas problēmas nesto dāvanu.
