holodinamika

Kas vada procesu?

Tehniski holodinamikas procesam ir vadītājs – holodinamikas meistars; tomēr faktiskais procesa vadītājs ir Ceļinieks pats vai, vēl precīzāk – Ceļinieka Pilnais Potenciāls, Augstākais Es.

Kāpēc tas ir tik svarīgi?

Neviens, pat visspēcīgākajām ekstrasensorajām spējām apveltītais gudrais nespēj sniegt tik vērtīgu informāciju, kādu katrs cilvēks spēj sniegt pats sev.

Jo tā būs tieši tā informācja, kas vajadzīga šobrīd.
Jo tā nāks tieši tādā formā, kādā spēju to apjēgt.
Jo tā būs atbilde, kas atvērs durvis uz pasauli, ko radu es pati.

Kā mēdz teikt – ir daudz cilvēku, kas sniedz padomus, bet maz tādu, kas prot palīdzēt. Jo palīdzēt lielākoties nozīmē klusēt un klausīties, būt līdzās, atbalstīt un ticēt – padomu, informācijas došanu samazinot līdz minimumam vai izslēdzot vispār. Jā, reizēm arī konfrontēt un izaicināt, bet nekad – uzspiest savu patiesību.
Ceļš, ko parāda cits cilvēks, pat labāko nodomu vadīts, var aizvest garām mērķim.

Problēma, ar ko bieži nākas saskarties – ka mēs esam aizmirsuši, kā sadzirdēt šo iekšējo balsi, kas zina atbildes uz visiem mūsu jautājumiem un zaudējuši paļāvību tai iekšējai vadībai, kas varētu mūs izvest uz Gaismas ceļiem. Daudz vieglāk ir atrast gatavas atbildes, klausīties ļaudīs, kas jau attīrījuši savu kanālu un dzīvo Gaismas un Mīlestības apziņā. Arī tas ir vajadzīgs. Un tomēr es esmu pārliecināta, ka mūsu uzdevums ir atrast pašiem savu ceļu pie Universālā zināšanu avota, kas mīt mūsos. Iestaigāt to ar savām kājām, iedzīvināt ar savu sirdi. Tehniku, kas palīdz nostiprināt saikni ar Avotu ir daudz, un holodinamika ir viena no tām… galvenais ir – iet.

Pozitīvā nolūka atrašana

Holodaina transformācijas atslēga ir tā pozitīvā nolūka atklāšana.
Cik bieži mēs jautājam savām problēmām, sāpēm ikdienā – garīgām un fiziskām – ko labu tās mums vēlas dāvāt? Ar ko tās ir atnākušas pie mums? Kurp vedina, aicina?

Man ļoti tuvs šķiet salīdzinājums ar dzemdību sāpēm, jo to “labums” ir acīmredzams. Katra kontrakcija, katrs sāpju vilnis nes māmiņu tuvāk tikšanās brīdim ar bērnu. Tāds ir šo sāpju uzdevums, tāda ir viņu misija. Un pilnībā pieņemot, sajūtot, ļaujoties iespējams ieiet šai piedzīvojumā ar prieku, un visbeidzot – pelnīti, uzvaroši svinēt brīnumu.

Jo arī holodinamikas process ir dzimšana. Tajā vienmēr dzimst kas jauns, jauna jūta, apzināšanās, esamības stāvoklis. Un, jā, arī holodinamikas procesa sastāvdaļa var būt sāpes un cīņa – vecā cīņā ar jauno, ierastā – ar uzaustošo. Bet atrodod sevī drosmi pārvarēt, iedrīkstēties būt citādi, sajust citādi, iziet cauri iekšējai vētrai, mēs arī saņemam balvu – pārveidi.

Kāpēc man pozitīvā nolūka atrašana holodinamikas procesa laikā šķiet efektīvāka nekā apzinātā stāvoklī saņemta (“kāds Gudrais pateica”, “izlasīju grāmatā”, “padomāju-sapratu”)? Tāpēc, ka neskatoties uz to, ka apzināšanās sevī nes risinājumu, esot ikdienas prāta stāvoklī, ir grūti to dziļi piedzīvot, ļaut tam nogrimt, iesakņoties, laist asnus. Risinājums paliek uz papīra rakstīts/dzirdēt vārds, ko prāts veikli ievieto kādā no savas bibliotēkas plauktiem ar etiķeti “noskaidrots”. Pārveidei vajadzīga dinamika. Ir nedaudz cilvēku, kas apzināti spēj šo dinamiku ierosināt sevī paši, bez palīdzības (bet es neapšaubu, ka tādi ir). Holodinamika ar savu dialoga formu, kā arī iepēju deleģēt kreisās puslodes uzdevumus (analīze, interpretācija, kritiska attieksme) procesa vadītājam, ļauj ieslīgt intuitīvajos procesos pilnībā un sasniegt dziļākus sevis līmeņus. Un tieši tajos iespējams piedzīvot – ne tikai saprast – savas problēmas nesto dāvanu.

Jaunrade un holodinamika. Paralēles

Vēl ilgi pirms iepazīšanās ar holodinamiku, mani ļoti saistīja iekšējo tēlu jautājumi. Man patīk rakstīt; un mīļākā mana daiļrades forma bija pašizdomāta īsproza, skices – ‘tēlu stāsti’, kā es tos nodēvēju. Tie bija stāsti, ko stāstīja, kuros sevi izpauda mani iekšējie tēli – gan vīrišķi, gan sievišķi, gan nobrieduši, gan salīdzinoši disbalansēti. Stāstus es īpaši nepubliskoju, ar atsevišķiem izņēmumiem, jo vienmēr jutu, ka tie gluži nav saucami par daiļradi, bet drīzāk – par sevis izpēti vai pašterapiju. Daudzi no tēliem, kad aktualizējušies, bija mani pavadoņi ikdienā, es jutu viņu tuvumu, balsi, pat fiziskas kustības, ko varēju izpaust caur savu ķermeni. Es tos necentos analizēt vai skaidrot, bet fiksējot tēlu radītās atklāsmes rakstiski, vienmēr jutu kādu īpašu piepildījumu. Daudzi stāsti palika neuzrakstīti, man pietika ar to noskatīšanos sevī, lai integrētu to nesto vēsti.

Ir vēl viens moments rakstīšanā, ko sapratu tikai vēlāk, saskaroties ar holodinamiku – man vienmēr bija svarīgi daiļrades izpausmē (izteikti – dzejoļos) nonākt līdz pozitīvam jautājuma izvērsumam, pat ja tajā paustas sāpes un pārdzīvojums – proti, līdz transformācijai. Tikai tad jutu, ka tas ir pabeigts un atlaižams – gluži kā holodains, kas caur procesu ir nobriedis un pārveidjies, padarot noslēguma enerģiju augšupejošu, iedvesmojošu.

Tiesa, šai dzīves periodā, kā teiktu psihoanalītiķi, virzošais motīvs, ļoti iespējams, bija sublimācija, kompensācija – es maz izpaudos ārēji un vairāk dzīvoju iekšējā, savu tēlu pasaulē. Kad dzīve pamazām sāka kļūt interesantāka, tēlu aktualitāte zuda, lai gan vienmēr tos jutu kā resursu. Un tad negaidīti tēlu tēma atgriezās pie manis jaunā formā – caur holodinamiku. Es piedzīvoju, cik spēcīgs sevis pārveides un dziedināšanas instruments tēli var būt. Te pārliecinājos arī par to, cik svarīga ir grupa (joprojām uzskatu, ka visspēcīgākie holodinamikas procesi noris grupā), tās atbalsts un mīlestības lauks, kā arī vēršanās pie vertikāles – Augstākā Potenciāla, jo bez tā viegli iespējams pazust zemapziņas raibajā ņirboņā, tā arī neko īpašu sevī neizmainot. Lai gan tas, protams, ir individuāli.

Bieži, vadot vai vērojot kādu holodinamikas procesu, ir tik skaisti redzēt, kā ceļinieks atklāj savas iekšējās pasaules skaistumu. Jā, arī tumsu, ēnas un šausmas – bet arī skaistumu, gaismu un bezgalību. Un man šķiet, ka šajā brīdī katrs jūtas kā mākslinieks… kā patiesas dailes radītājs, jaunatklājējs, dalītājs. Savas iekšējās, neizsmeļamās dailes, par ko viņš, iespējams, nav pat nojautis… Un nav pat jāraksta, jāzīmē, jāveido – šis skaistums jau ir manī, un es to radu ik brīdi, ar katru savu elpu, ar katru savu soli, caur to izgaismojot arī pasauli sev apkārt.

Tēli un to interpretācija

Holodinamikas process ir mūsu iekšējo tēlu spēle un pārtapšana; mūsu zemapziņas saruna ar mums tēlu valodā. Vai to iespējams pilnībā iztulkot, atšifrēt, padarīt saprotamu mūsu apziņai?

Itin bieži nācies dzirdēt jautājumu no ceļiniekiem pēc procesa – kas tas bija? Kā to saprast? Vai tā bija mana iepriekšējā dzīve/dzimtas vēsture/ vēl kas cits? Prāts vienmēr vēlas atbildes, skaidrojumu.

Parasti es tādās situācjās atbildu: tas nav būtiski. Jebkura interpretācija vienmēr būs nepilnīga. Svarīgākais ir pārveide, ko mēs piedzīvojam šajā procesā, jaunais emociju-jūtu-apziņas stāvoklis, ko iegūstam. Tas ir objektīvs, jo pārradošs; ciktāl objektīva var būt subjektīva pieredze.
Protams, reizēm skaidrojums ir nepieciešams – tomēr arī skaidrojumos es vienmēr cenšos būt piesardzīga. Līdzīgi kā sapņi, mūsu iekšējie tēli īsteni saprotami un interpretējami var būt tikai mums pašiem (iespējams, Freids iebilstu 🙂 ). Tēli var nāk no kolektīvās zemapziņas slāņiem un būt arhetipiski, tātad, skaidrojami pēc noteiktas arhetipu “vārdnīcas”, tomēr arī te es kā būtiskāko redzu personīgo izjūtu, prizmu, caur kuru šis arhetips izpaužas, tādā veidā cilvēkam kalpojot kā resurss vai šķērslis, kas parasti holodinamikas procesā skaidri parādās.
Holodinamikas procesa vadītājs ir pavadonis; centīsimies neuzņemties skolotāja lomu pasaulē, kurā neesam saimnieki.

Reizēm holodinamikas procesos aizstāvju (gidu) lomās parādās konkrēti, pazīstami cilvēki, bieži vien – tuvinieki. Tomēr arī te ne vienmēr vērts pieķerties konkrētajai formai; bieži daudz būtiskāka ir kvalitāte, ko caur sevi izstaro, ar ko tēls bagātina ceļinieku – jo lai cik konkrēts būtu cilvēks, tas tomēr ir reālās peronas atspulgs subjektīvajā ceļinieka iekšējā pasaulē.

Tēli ir forma, kas caur sevi pauž saturu. Atspulgi dvēseles spogulī, mūsu zemapziņas dziļo ūdeņu virsmā, starpnieki. Un lai cik skaisti un spēcīgi, tomēr, pieķerties tiem nav vērts – jo nāks jauni ūdeņi, un atspulgi mainīsies – jo arī tu, ceļiniek, būsi kļuvis cits.

Jautājumi un atbildes par holodinamiku

–Kā notiek holodinamikas process?–

Holodinamikas process ir ceļojums savā iekšējā telpā, dialogs ar savas zemapziņas tēliem un Augstāko Es. Vadītājs šajā procesā pilda pavadoņa lomu, palīdzot “ceļiniekam” gūt atbildes uz saviem jautājumiem pašam. Otra vadītāja funkcija ir uzņemties kreisās puslodes uzdevumus – racionālo domāšanu (jautājumu formulēšana, atbilžu precizēšana, orientācija reālajā laikā) – tā, lai klients procesa gaitā pilnībā var nodoties labās puslodes sniegtās informācijas uztveršanai un darbam ar to. Tehniski process ir dialogs jautājumu-atbilžu formā starp procesa vadītāju un klientu, klientam izdzīvojot fizisku sajūtu izmaiņas/emocionālas katarses/atklāsmes/transformācijas dažādos līmeņos

–Cik ilgs ir holodinamikas process?–

Holodinamikas procesa ilgums atšķiras. Vidējais ilgums ir 1,5-2 h, bet process var būt arī intensīvāks un īsāks, piem. pat 30 min, kā arī garāks – 3-3.5 h – tomēr reti kad vēl ilgāks, jo zūd procesa efektivitāte.

–Kas ir holodains?–

Holodains jeb “ēna” ir nenobriedis personības aspekts, kas holodinamikas procesa gaitā parādās tēla vai fiziskas sajūtas veidā – tas var būt dzīvnieka, auga, cilvēka tēls, kā arī ķermeniska – smaguma, aukstuma sajūta, sāpes u.c. V. Vulfs (holodinamikas metodes pamatlicējs) savā teorētiskajā izklāstā sākotnēji par holodainiem dēvē praktiski jebkurus zemapziņas tēlus, arī “pozitīvos” – iekšējos aizstāvjus, etalonus. Būtībā var teikt ka holodains ir dziļāku zemapziņas slāņu informācijas manifestācija labās puslodes interpretācijā, resp. tēla formā. Holodinamikas procesa mērķis ir iepazīt holodainus un tos transformēt – no problemātiskiem aspektiem aspektos, kas kļūst par palīgiem patības izaugsmē. Tomēr, ārkārtīgi svarīgi hodinamikas procesa gaitā ir vispirms pilnībā pieņemt un atzīt šīs izstumtās personības daļas (tās ir kā bērni, kuru eksistence un tiešā saistība ar jums ir fakts); tikai pēc tam ir iespējams pāriet pie transformācjas etapa. Veiksmīgas transformācijas atslēga ir holodaina pozitīvā nolūka atklāšana.

–Vai tas ir droši?–

Kā trāpīgi minēja mana draudzene, arī holodinamikas praktiķe – lai cik mežā ir skaisti, tajā pastaigāties var izrādīties riskanti – var izlīst kāda čūska vai iedzelt bite, neviens no tā nav pilnībā pasargāts… Var, protams, palikt mājās un neko jaunu neieraudzīt – tā ir katra cilvēka izvēle.
Pati par sevi holodinamikas metode ir droša, ņemot vērā to, ka to būtībā vada pats ceļinieks (klients), ieejot savā zemapziņā tik tālu, cik ir gatavs. Ārkārtīgi būtiska procesā ir saiknes nodibināšana ar resursu daļu, personības nobriedušajiem aspektiem, kā arī dievišķā formu, kas ceļiniekam ir atbilstoša – bez tā process var izvērsties par vāveres riteni. Holodinamikas procesā ir vairāki drošības “spilveni” (pastāvīga atsaukšanās uz Augstāko Es; holodainu “nepazaudēšana”; u.c.), par kuriem zinot un kurus izmantojot, process nevarēs kļūt traumatisks, bet būs dziedējošs un spēcinošs. Tomēr holodinamikas metode nav piemērota cilvēkiem ar nopietnām psihiskām saslimšanām un narkotisko vielu atkarīgiem cilvēkiem.

Mīlestības lauks

Pirmais un galvenais nosacījums, lai holodinamikas process (būtībā, jebkura psiholoģiskās pārveides metode) izdotos, ir Mīlestības lauks. Tā ir telpa – iekšēja un ārēja, ko mēs radām, atverot savu sirdi, pilnībā pieņemot sevi, otru cilvēku un visu, kas caur mums plūst – nevērtējot un cieņpilni. Tikai šādā – iekšēja siltuma un gaismas piepildītā, drošā telpā var notikt dvēseles atvēršanās un dziedināšana. Esībai šajā – Mīlestības stāvoklī ir daudz apzīmējumu, kā arī metožu, kā tajā nonākt – katrs atradīs sev piemērotāko. Holodinamikas ieteiktās ir elpošana (dziļa, lēna, bez pauzes), uzmanība koncentrācija uz ceļinieku (šobrīd uz pasaules nav nekā svarīgāka par šo cilvēku/ problēmu/transformāciju) un kontakts caur sirds centru.

Ja Mīlestības lauks (vadītāja- paša ceļinieka-grupas) ir spēcīgs un ceļinieks tam spēj atvērties, transformācija bieži notiek it kā pati no sevis. Turklāt, ja process noris grupā, ieguvēji ir visi klātesošie, gūstot iespēju piedzīvot dziļu pārveidi, jo enerģija kopīgajā laukā ir vienota.

par pūralādi

Cik daudz ir sāpju. Par to, kā bērnībā lācīti atņēma. Un nebija mammai laika. Un vecmāmiņai bij sava lāde, ko viņa atstāja, atstāja visu, un daudz tur bij smaga. Tāda briesmīgi smaga lāde. Un kur nu vēl vectēvam! Ar šautenēm tām, norūsējušām… Tik nest un nest. Un lādēt, lādēt lādi, ka viņa ir. Vai, ja gudrāk, tad cilāt, purināt, spodrināt, mainīt. Kārtu pa kārtai, rūpīgi, rūpēs, un nekad tam nav gala, nav dibena lādei, nav. Vienmēr tur atrodas kaut kas – jauns, vai drīzāk jau vecs, tik vecs, vecs un smags…

Un nakts ir gudra, un smejas. Tu nevarēsi, tā smejas… Tu piedzimi te. Tu paņēmi. Viņa ir tava. Nes!

Vai dzirdi! Dzirdi!

Es esmu tava! Nes!

Vai dzirdi!

Es nebūšu tā!

Paldies tev, tumsa. Paldies tev. Paldies, ka tu esi.

Es iešu citur. Es iešu… Jā!

Mans ceļš ir dzelteniem ķieģeļiem, varbūt – vai ziliem, viņš ir manām pēdām, katrai pēdai no svara. Viņš ir zeltains kā vasks, un saulē kūst medainām lāsēm, un smaržo pēc bitēm, un smiekliem, un tevis…

Es redzu gaismu. Es redzu gaismu tev acīs. Un viņai nav svara…