Būt pirmajam

Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā varēts būt iepriekš – viens vai kopā, ātrāks vai lēnāks, taisnākiem pleciem, vieglākā solī, plašākā telpā. Atļāvis to, ko tuvie, mīļie, par tevi gādājušie, nav varējuši vai mācējuši sev atļaut.
Tu esi mazliet nodevējs.
Biedējoši. Spert soli šai jaunajā vietā, kur tevi nepavada. Vai pavada tā, ne pārāk vēlīgi, un varbūt pat ar atteikumu būt par tavējo, tuvo – turp, kurp tu dodies. Katra saikne, lai cik mokoši satīta, samudžināta, elpu žņaudzoša, ir dzīva un pulsējoša – lai cik savādi, bet tā ir Mīlestības saite. Dzīvības stīga, kas sāp saraujama.
Un tikai ar dziļu bijību pret to, kas tevi barojis, tu vari ļaut sev aiziet. Redzot, ka sīkās skrambas sadzīst, kā sīkās tērces var izžūt, bet jūra – ne. Jūtot, kā tikai aizejot uz priekšu, tu vari būt patiesi kopā. Uz priekšu aug avots, prom no iztekas. Uz dzīvības jūru, kas saista mūs uz mūžiem un aiz.
Dun, pazemē dun. Un tu saproti, ka nekad neesi bijis un nebūsi pirmais.
Lielā jūras čūska iekož sev astē. Ir sācies jauns loks.
Tik vien.

Pievienot komentāru