sākums

Showing: 1 - 3 of 3 RESULTS

Būt pirmajam

Būt pirmajam – tas nav tik viegli. Ne tam pirmajam, kas uzvarējis. Bet pirmajam, kas citāds. Kas no savas piederības sūrās ziemeļu klimatzonas aizlidojis ārpus, uz siltajiem dienvidiem. Pirmais, kas atpūšas vai dedzīgi strādā to, ko aicina sirds. Pirmais, kas mazliet brīvāks un laimīgāks, kā varēts būt iepriekš – viens vai kopā, ātrāks vai lēnāks, taisnākiem pleciem, vieglākā solī, plašākā telpā. Atļāvis to, ko tuvie, mīļie, par tevi gādājušie, nav varējuši vai mācējuši sev atļaut.
Tu esi mazliet nodevējs.
Biedējoši. Spert soli šai jaunajā vietā, kur tevi nepavada. Vai pavada tā, ne pārāk vēlīgi, un varbūt pat ar atteikumu būt par tavējo, tuvo – turp, kurp tu dodies. Katra saikne, lai cik mokoši satīta, samudžināta, elpu žņaudzoša, ir dzīva un pulsējoša – lai cik savādi, bet tā ir Mīlestības saite. Dzīvības stīga, kas sāp saraujama.
Un tikai ar dziļu bijību pret to, kas tevi barojis, tu vari ļaut sev aiziet. Redzot, ka sīkās skrambas sadzīst, kā sīkās tērces var izžūt, bet jūra – ne. Jūtot, kā tikai aizejot uz priekšu, tu vari būt patiesi kopā. Uz priekšu aug avots, prom no iztekas. Uz dzīvības jūru, kas saista mūs uz mūžiem un aiz.
Dun, pazemē dun. Un tu saproti, ka nekad neesi bijis un nebūsi pirmais.
Lielā jūras čūska iekož sev astē. Ir sācies jauns loks.
Tik vien.

***

Kaut kur dziļumā kņudina mazi, zeltaini sārti asni. Par viņiem nezina neviens no ārpasaules, un viņi paši sevi tā īsti ne. Cik savādi, es domāju, ka vajag lielas sāpes lai varētu atsākt redzēt, lai varētu sākt just. Lai varētu ieelpot elpu par sevi, nevis par visu to, kas nests. Kā auksta pelde, kas apdullina uz brīdi visas maņas, lai atkal tās atmodinātu. Cik savādi, ka aizmigšanu tik bieži nepamana… bet atmodināšanu – gan. Un tad ļoti gribas smieties, jo pēkšņi ir tik viegli, viegli un smejoši būt, elpot un redzēt. Dzirdēt elpu, savu elpu. Dzīvību kņudam dziļumā savā.

ceļavārdi

Viņa negribēja vēl pacelt acis. Vēl ne. Vēl viņa nebija gatava. Cietie oļi spiedās ceļgalos, pūta vējš, un viņa juta smaržu, ceļa smaržu. Tas tik sen nāca sapņos un sauca.
Viņa juta, kā viņš redz viņas šaubas. Viņas mazās, sapītās šaubas un arī to, kas aiz. Kur viņa neticēja.
“Skolotāj, man bail.”
“Skolotāj, es negribu tevi pamest.”
Viņa sajuta viņa plaukstu uz pakauša. Vēsu, stingru.
“Skolotāj, man liekas, ka es esmu vāja. Man liekas, ka neesmu iemācījusies nekā.”
“Skolotāj… ”
Skolotājs klusēja, un viņa dzirdēja, kā pašas vārdi atbalsojas dziļumā, savādām dziestošām atbalsīm, atstājot tikai vienu, skaidru. Un viņa nevarēja to nedzirdēt, izlikties vēl tālāk nedzirdam. Tā plēsa viņu, tā bija gatava piedzimt, un vairs nevarēja gaidīt tumšajā pirmstapšanas naktī. Nē, viņa vairs necietīs šīs mūžīgās dzemdību sāpes.
Viņa pacēla acis.
Skolotāja acīs bija mīlestība, tik liela, ka viņa raudāja. Asaras plūda un plūda, vieglas un gaišas, un aizskaloja visu, ko viņa vēl turēja, ko bija krājusi, tik sen, no stundas uz stundu, tik rūpīgi un ilgi. Viņa atdeva to zemei un debesīm, un Skolotāja mīlestībai. Un savējai. Savai jaunajai, jaundzimušajai. Mīlestībai.
Skolotājs pieskārās viņas pierei un uzvilka tajā zīmi. Zīmi, ko viņa pazina, atbrīvojošo zīmi.
Un viņa saprata – ka saprot. Viņa saprot ceļa valodu.
Un ka zina tam atbildēt.

—
Skolotājs nolūkojās, kā meitene aiziet. Viņas staltais, vieglais stāvs. Arī viņa acis bija miklas.
Katrā sākumā ir kas sāpīgs. Un viņš to svētīja.