Mēs visi esam saistīti, un šī saistviela nav redzama, bet ir sajūtama, piedzīvojama. Ne filosofiski- romantiskā, bet visnotaļ praktiski, empīriski pārbaudāmā nozīmē. Šis ir viens no fenomeniem, uz kā balstās izvietojumu metode. Tā saucamā “aizvietotāja uztvere” – spēja sajust jūtas, pārdzīvojumus, dvēseles stāvokļus cilvēka vietā, kuru es nepazīstu un par kuru man nav informācijas, vienkārši izvietojuma laikā atļaujot šai pieredzei “sevī ienākt”, apliecina, ka pastāv kāds informatīvais nesējs ārpus mūsu cilvēciskās, individuālās identifikācijas.
Morfoģenētiskais Lauks, Zinošais Lauks, energoinformatīvais Lauks, vienkārši Lauks – tas tiek saukts dažādi. Lauks (sistēmfenomenoloģiskajā izpratnē) nav tas pats kas kolektīvā zemapziņa (jungiāniskā izpratnē). Es lielā mērā pieslienos Jeļenas Veselago traktējumam, ka Lauks ir lielums, kas nes visu cilvēcisko pieredžu spektru. Mēs katrs kā indivīds esam Lauku nesoši, iemiesojoši Lauka fragmenti. Caur Lauku mēs esam saistīti, līdzīgi kā elpojot viens otram līdzās, mēs kļūstam saistīti savstarpēja skābekļa-ogļskābās gāzes un daudzu citu savienojumu apmaiņā. Laukam ir viena galvenā kustība, mērķis: izstumto padarīt iekļautu, neredzamo – redzamu. Lauks vienmēr aizņem visu sev pieejamo apjomu, tai skaitā mūsos kā individuālu cilvēcisko pieredzi piedzīvojošās būtnēs. Tieši šīs kustības dēļ mēs paaudžu paaudzēs atkārtojam vienus un tos pašus scenārijus – līdz kamēr izstumtais kļūs iekļauts, atraidītais – pieņemts. To apzinoties, šķiet naivi gribēt sevi attīrīt, harmonizēt “līdz pilnības līmenim”. Lauks ir stihisks, tam ir svešs cilvēciskās laimes jēdziens, tādas abstrakcijas kā dzīves misija, mērķi un materiālā labklājība. Lauks ir kā jūra, nevadāms, bet vienlaikus noteiktu likumību vadīts. Un mēs katrs varam apgūt spēju kuģot šajā jūrā, apgūstot tā vējus, paisumus un bēgumus, atsakoties to vadīt un valdīt, bet iemācoties to pazīt. Tāpat mēs katrs varam iemācīties lasīt Lauku – tam nav nepieciešamas īpašas, ekstrasensoras spējas. Drīzāk, tam nepieciešama pazemība, ne-zināšana un iekšējs Tukšums. Atļauja notikt kustībai – pirmām kārtām sevī, drosme nebremzēt to, kas kustas, iekustas, mostas. Viss dzīvais atrodas kustībā. Kustībā, kas saista mūs smalkā savstarpējās saistības tīklā. Kā latviešu tautasdziesmā:
“Pilna Māras istabiņa
Sīku, mazu šūpulīšu
Kad es vienu pašūpoju
Visi līdzi līgojās.”
