Kā cilvēciskas būtnes mēs veidojamies uzmanībā. Vecāku mīlošo acu uzmanībā. Tā ir saule, kas liek mums plaukt, augt, attīstīties, lai ietu pasaulē un droši to izpētītu, apgūtu, radītu sevi tajā. Bet mūsu vecāki nekad nav ideālas, maigi sildošas saules. Varbūt saule bijusi karsta un dedzinoša, un nekas nav varējis plaukt no tā, ko sevī esmu nesusi, un visi resursi tērēti cīņā par izdzīvošanu. Varbūt tā bijusi auksta ziemeļu saule, kuras staros es esmu pieradusi dzīvot saldama, kaut iekšēji esmu maigs dienvidu zieds…
Lai gan fiziskā vecāku klātbūtne ir svarīga, tā nav izšķiroša. Ja vecāki ir ļoti aizņemti ar savas vai no dzimtas priekštečiem pārņemtas sāpes auklēšanu, viņos būs ļoti maz vietas priekš bērna, pat atrodoties blakus divdesmit četras stundas diennaktī. Vecākiem ir savi procesi, iekšēji un ārēji, kas liegs tiem iedot tik un tā, kā gribas bērnam. Un pat, ja vecākos būs pietiekami daudz brīvības iekšējā telpā, gan emocionālu, gan fizisku resursu, neierobežota pārpilnība beidzas ar brīdi, kad mēs pametam mātes miesas. Te mēs saskaramies ar nepietiekamību, un tieši caur to pieaugam.
Tādēļ caur izvietojumiem mēs nelabojam vecākus, bet gan audzinām sevi mazo, lai pārstātu gaidīt to izsapņoto sauli, kas nekad vairs neuzleks. Mācoties gūt resursus tur, kur tie ir pieejami tagad. Lolojot sevi. Pamanot, ka ir daudz labu acu, kas spēj dot man mīlestības uzmanības siltumu tādai, kā esmu. Vienkārši tāpat, neprasot un nevērtējot – kā Saule dod.
“Paskatos Saulītē
Kā savā māmiņā…”