Ir reizēm grūti izturēt to, cik mēs esam saistīti. Mēs esam cieši saausti, un pavedieni krustojas. Tava izvēle ietekmē manējo, Tavas jūtas ietekmē manējās. Mēs pārāk tuvu esam, organisma viena šūnas vienā asinsritē… Tagad vēl tuvāk, vienā vētrā, vienā orkānā.
Un nav, pie kā pieturēties. Kas ir tā bāka, kas parādīs ceļu? Pazuduši orientieri, veco ir sagāzis vējš. Tāpēc mēs šķeļam. Norobežojam. Ekstrahējam. Vienkāršojam un pēc tam pieprasām. Es beidzot zinu, kurš ir vainīgs. Esi tā, lai man ir droši. Nes atbildību par manu izmisumu. Varbūt, kad upurēšu Tevi, vētra beigsies? Un ja nu ne?
Pasaule nav droša vieta, nekad nav bijusi. Neparedzama. Un vienlaikus sīkiem pavedieniem kopā saausta, kur, vienu paraujot, sakustas viss…
Sīki, mazi šūpulīši. Visi līdzi līgojās…
